Zaudējumu atlīdzība par līgumam neatbilstošu preču piegādi

Noslēdzot pirkuma līgumu, puses paļaujas, ka tiks nodrošināta pienācīga saistību izpilde atbilstoši līgumam. Proti, pārdevējam ir pienākums piegādāt līguma noteikumiem atbilstošas preces, savukārt pircējam – pienākums samaksāt pielīgto atlīdzību. Ja kāda no pusēm neizpilda līgumā paredzētās saistības, otra puse var izmantot likumā un līgumā paredzētos līdzekļus pārkāpuma un tā seku novēršanai. Kā tiek veikta zaudējumu atlīdzināšana gadījumos, kad līgumslēdzēji reģistrēti Latvijā, un kā – ja ārvalstīs?

Pārdevēja civiltiesiskās atbildības jautājumu juridiskais regulējums ir atkarīgs no tā, vai abas līgumslēdzējas puses atrodas vienā valstī vai arī darījumam ir pārrobežu raksturs. Proti, ja gan pircējs, gan pārdevējs ir reģistrēti Latvijā, tad pušu tiesiskās attiecības, kas izriet no pirkuma līguma, reglamentē Latvijas nacionālie tiesību akti, tostarp Civillikums (CL) un Komerclikums (KL). Tomēr, ja kāda no līgumslēdzējām pusēm ir reģistrēta ārpus Latvijas, visbiežāk pēc noklusējuma attiecības reglamentē Vīnes konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem.

Darījumi starp komersantiem Latvijā

Saskaņā ar CL 1612. un 1613.pantu pārdevējs atbild par visiem lietas trūkumiem – kā par pārdevējam zināmiem, tā arī par slēptiem –, kas atklājušies pēc preču piegādes pircējam. Atbilstoši CL 1613.pantam pārdevējs atbild tikai par nozīmīgiem preču trūkumiem, proti, par tādiem trūkumiem, kas kopumā traucē preces lietošanu. Tāpat CL 1614.pants nosaka, ka pārdevējs atbild par tādiem preču trūkumiem, kas radušies pirms pārdotās lietas atsavināšanas.

Jāuzsver, ka nav nozīmes, vai trūkumi pirms preces atsavināšanas radušies preču ražošanas procesā, preču uzglabāšanas laikā pārdevēja noliktavās vai citu apstākļu dēļ. Proti, lai atsauktos uz preču trūkumiem, pircējam nav jāpierāda, ka šos trūkumus radījis pats pārdevējs. Vēl jo vairāk, ne no viena normatīvā akta neizriet pircēja pienākums pierādīt, ka preču bojājumi vai defekti radušies pārdevēja vainas (neuzmanības vai nolūka) dēļ.

Ja vismaz viena no pirkuma līguma pusēm ir komersants, pircēja un pārdevēja savstarpējās tiesiskās attiecības reglamentē arī KL noteikumi. Saskaņā ar KL 411.panta 1. un 2.daļu pircējam ir pienākums iespējami īsā laikā pēc preču saņemšanas tās pārbaudīt un paziņot pārdevējam par konstatētajiem preču trūkumiem. Savukārt, ja pircējs ar preču pārbaudi vai paziņojumu nepamatoti vilcinās, tas vairs nevar prasīt pārdevēja atbildību.

Atbildība par preču trūkumiem un tās veidi paredzēti CL 1620.pantā.  Senāts vairākkārt, piemēram, 2007.gada 17.janvāra spriedumā lietā SKC-12/2007 un 2014.gada 14.novembra spriedumu lietā SKC-144/2014), norādījis, ka minētā norma diferencē pārdevēja atbildību atkarībā no pārdevēja subjektīvās attieksmes pret pārdotās preces trūkumiem. Ja pārdevējs pārdevis defektīvas preces neuzmanības dēļ, tad pircējs var prasīt līguma atcelšanu vai arī cenas samazināšanu. Savukārt zaudējumu atlīdzību pircējs var prasīt vienīgi tad, ja pārdevējs ļaunprātīgi noklusējis, apslēpis lietas trūkumus vai tieši apgalvojis, ka lietai nav trūkumu vai piemīt konkrētas īpašības.

Senāts, analizējot CL 1612. un turpmākos pantus, ir secinājis, ka CL 1620.pantā paredzētais zaudējumu atlīdzināšanas pienākums saskaņā ar Senāta 2017.gada 30.jūnija spriedumu lietā SKC-216/2017 pārdevējam iestājas tad, ja tiek konstatēti četri priekšnoteikumi:

• precēm ir trūkumi;
• trūkumi radušies pirms preču atsavināšanas;
• trūkumi ir uzskatāmi par nozīmīgiem;
• pārdevējs trūkumus ļaunprātīgi noklusējis, apslēpis vai piedēvējis precēm neesošas īpašības.

Šie priekšnoteikumi ir piemērojami neatkarīgi no tā, ka pirkuma līgumā īpaši izceltas pircēja tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību.

Norādāms, ka atbilstoši Senāta 2023.gada 30.marta spriedumam lietā SKC-3/2023, kas ir nesenākā prakse, puses nevar ar līgumu grozīt likumā noteiktos zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus. Tādējādi saskaņā ar Senāta 2020.gada 31.janvāra spriedumu lietā SKC-34/2020, kā arī Kurzemes apgabaltiesas 2022.gada 16.marta spriedumu lietā C68489619, lai prasītu zaudējumu atlīdzību no pārdevēja, pircējam ir likumā noteikts pienākums pierādīt pārdevēja apzinātus centienus slēpt preču trūkumus vai ļaunprātīgus apgalvojumus par šādu trūkumu neesamību. Tas praksē varētu izpausties, piemēram, kā apzināta preču derīguma termiņa nomaiņa uz garāku, nepatiesu ziņu sniegšana par preču sastāvu, ilgtspēju, izcelsmes vietu vai viltotu preču pārdošana.

Jāuzsver, ka pārdevēja ļauns nolūks jākonstatē vienīgi attiecībā uz CL 1620.panta 1.daļā minētajām darbībām. Pircējam nav jāpierāda pārdevēja vaina attiecībā uz defektu rašanās faktu.

Tā kā saskaņā ar Senāta praksi nav pieļaujams līgumā ietvert atkāpes no vispārīgajiem zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumiem, tad puses nevar vienoties par zaudējumu atlīdzināšanu neatkarīgi no ļauna nolūka esības. Lai pasargātu pircēju no zaudējumiem, kas tam var rasties nekvalitatīvu preču piegādes dēļ, pirkuma līgumā papildus var paredzēt pārdevēja pienākumu maksāt līgumsodu. Tomēr saskaņā ar CL 1716. un 1717.pantu pielīgtajam līgumsodam jābūt samērīgam un jāatbilst godīgai darījuma praksei.

Ja no apstākļiem neizriet, ka pārdevējs tīši būtu pārdevis pircējam preces ar trūkumiem, apslēpjot vai noklusējot trūkumu esību vai ļaunprātīgi sniedzot nepatiesu informāciju par lietas īpašībām, tad pircējs var prasīt pirkuma maksas samazinājumu vai pirkuma līguma atcelšanu. Pirkuma līguma atcelšanas rezultātā pusēm rodas pienākums atdot otrai pusei to, ko līguma izpildes laikā katra no tām saņēmusi – pārdevējam rodas pienākums atdot pircējam pirkuma maksu, bet pircējam – defektīvās preces.

Starptautiski darījumi

Lielā daļā gadījumu, kad Latvijas komersants noslēdz pirkuma līgumu ar ārvalstī reģistrētu komersantu, pirkuma līgumu regulē Vīnes konvencija.

Saskaņā ar Vīnes konvencijas 35.panta 1.daļu pārdevējam ir jāpiegādā preces, kas atbilst līgumā ietvertajiem preču parametriem – daudzumam, aprakstam, kvalitātei, iepakojumam un tamlīdzīgi. Savukārt atbilstoši 35.panta 2.daļai preces uzskatāmas par līgumam neatbilstošām, ja:

• tās nevar izmantot to ierastajam mērķim;
• preces nevar izmantot pircēja speciāli iecerētajam mērķim, kas darīts zināms pārdevējam;
• preces neatbilst iepriekš pircējam uzrādītajam preces paraugam vai modelim;
• preces nav piegādātas atbilstošā iepakojumā.

Arī saskaņā ar Vīnes konvenciju pārdevēja atbildība par preces trūkumiem ir atkarīga no konkrēto trūkumu rašanās brīža. Konvencijas 36.panta 1.daļā noteikts, ka pārdevējs atbild tikai par tādiem preču trūkumiem, kas radušies pirms preču bojāejas, un bojāšanās risks ir pārnests uz pircēju. Saskaņā ar vispārīgo principu preču bojāejas un bojājumu rašanās risks tiek pārnests uz pārdevēju brīdī, kad prece tiek nodota pārvadātājam, kā noteikts Vīnes konvencijas 66.panta 1.daļā. Ja līgumā nav paredzēta preču piegāde, bet noteikts, ka pircējam tās jāsaņem pārdevēja saimnieciskās darbības vietā, tad preču bojājumu rašanās un bojāejas risks pāriet pircējam brīdī, kad preces faktiski pieņemtas. Vienlaikus jāuzsver, ka puses vienmēr var vienoties par citādu riska sadalījumu un praksē tas parasti tiek īstenots, cita starpā vienojoties par Starptautisko tirdzniecības noteikumu piemērošanu preču piegādei.

Tāpat saskaņā ar Vīnes konvencijas 38. un 39.pantu pircējam ir pienākums saprātīgā termiņā pārbaudīt piegādātās preces un paziņot pārdevējam par konstatētajiem defektiem. Ja pircējs šo pienākumu neizpilda, tas nevar atsaukties uz preču trūkumiem, lai lūgtu pārdevējam atlīdzināt zaudējumus

Ja preces neatbilst līguma noteikumiem un pircējs laicīgi pārbaudījis preces un par trūkumiem paziņojis pārdevējam, tas, blakus citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, saskaņā ar Vīnes konvencijas 74.pantu var prasīt, lai pārdevējs tam atlīdzina zaudējumus. Šādā gadījumā pircējam būs jāpierāda, ka zaudējumus radījušas pārdevēja nepienācīgi izpildītās saistības, zaudējumu apmērs un paredzamība.

Publikācija: ibizness.lv