Vienkāršiem vārdiem par rūpības pienākumu ilgtspējas jautājumos

No 2025. gada daļai uzņēmumu ilgtspējas ziņojumos būs jāapraksta rūpības pienākuma procesi. Šādu prasību noteiks topošā Ilgtspējas informācijas atklāšanas likuma 4.panta 2.daļas 6.punkts un 7.panta 2.daļas 6.punkts. Kas jāņem vērā uzņēmumiem?

Latvijā šobrīd rūpības pienākuma procesa īstenošana ir brīvprātīga, bet sagaidāma. Citās valstīs, piemēram, Francijā, Vācijā un Norvēģijā, tā jau ir obligāta prasība lielākajiem uzņēmumiem. Eiropas Savienība plāno noteikt, ka rūpības pienākuma īstenošana attiecībā uz cilvēktiesībām un vidi būs kā obligāta prasība daļai lielo uzņēmumu. To paredz gaidāmā direktīva par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju (Corporate Sustainability Due Diligence Directive). Arī regulas 2020/852 par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai 18.pantā ir paredzēts, ka uzņēmumiem, kuri vēlas savu darbību klasificēt kā ilgtspējīgu vides ziņā, jāīsteno minimuma aizsargpasākumi, kas praksē varētu nozīmēt procesu pielāgošanu vadošo starptautisko standartu prasībām, cilvēktiesību un darba tiesību standartiem. 

Cilvēktiesību rūpības pienākums 

Cilvēktiesību rūpības pienākums ir prasība uzņēmumiem ieviest savā darbībā tādas politikas, procesus un atbilstošus pasākumus, kas mazinātu negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām, pilnībā novēršot vai mazinot to. Obligāta prasība uzņēmumiem īstenot rūpības pienākumu pēc savas būtības bieži tiek raksturota kā pienākums rīkoties, censties sasniegt noteiktu mērķi (obligation of means) pretstatā pienākumam garantēt konkrētu rezultātu (obligation of result). Taču prasība garantēt konkrētu rezultātu var būt noteikta arī citos likumos, piemēram, Darba likuma 7.pantā darba devējiem ir noteikts aizliegums diskriminēt darbiniekus. Bet ne vienmēr tas ir tik vienkārši, piemēram, ja diskrimināciju veic darījuma partneris citā valstī, Latvijas uzņēmumam būs grūti nodrošināt to, ka šajā ārvalsts uzņēmumā netiek diskriminēti viņa darbinieki. Bet tam ir jārīkojas un jāspēj parādīt, ka tas atkarībā no sava iesaistes veida un ietekmēšanas spējas apmēra ir atbilstoši rīkojies, lai novērstu šādus gadījumus. 

Lai īstenotu rūpības prasību, jāievēro šādi starptautiskie standarti:

• Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi; 
• Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem par atbildīgu uzņēmējdarbību; 
• ESAO rūpības pienākuma ieteikumi atbildīgai uzņēmējdarbībai.

Gan ANO pamatprincipos, gan ESAO instrumentos rūpības pienākums tiek skaidrots kā nepārtraukts process. Tādēļ to ļoti bieži ilustrē kā apļveida ciklu, kurš sastāv no noteiktiem soļiem. Šie soļi – parasti četri vai seši – ir apņemšanās, identificēšana, risināšana, vērtēšana, ziņošana un atlīdzināšana. Tādēļ, domājot par ietekmi, jāraugās uz visu uzņēmuma vērtību ķēdi. ANO pamatprincipi radās tieši tādēļ, ka uzņēmumi nereti varēja “izsprukt sveikā” un palikt nesodīti par tādu rīcību, kas būtu sodāma mītnes valstī. Taču šī brīža labā un pareizā prakse uzņēmumos ir gādāt par to, lai tie ievērotu cilvēktiesības neatkarīgi no mītnes valsts. Tātad rūpības pienākuma īstenošana ļauj uzņēmumam apzināt savu ietekmi un parādīt, ka tas ievēro cilvēktiesības. Ja uzņēmums neievēro rūpības pienākumu, tad jāveic atbilstoši un efektīvi pasākumi negatīvās ietekmes apzināšanai un risināšanai, pielāgojoties cilvēktiesību jautājumu specifikai un būtībai. 

Kā ievērot cilvēktiesības? 

Sagaidāms, ka cilvēktiesības uzņēmumā tiks uzlūkotas kā vērtība, tādēļ pats pirmais solis ceļā uz to ievērošanu ir tādas uzņēmuma korporatīvās kultūras izveidošana, kurā cilvēktiesībām tiek piešķirta šī loma. 

Pēc tam uzņēmums var pilnveidot savas zināšanas par cilvēktiesībām un sākt strādāt ar risku identificēšanu. Kad uzņēmums ir identificējis cilvēktiesību riskus, tas attiecīgi arī integrē konstatēto savās politikās un procesos, lai novērstu un mazinātu negatīvo ietekmi. Proti, uzņēmums pieņem politikas, kas vērstas, piemēram, uz dzimumu līdztiesības jautājumu sakārtošanu, nodrošina apmācības saviem darbiniekiem par cilvēktiesībām, izveido sūdzību izskatīšanas mehānismus, kur visas ieinteresētās puses var ziņot par darba drošības standartu pārkāpumiem, seksuālās uzmākšanās gadījumiem, mobingu no kolēģu puses par savas reliģijas principu ievērošanu, produkta kaitīgo ietekmi uz bērnu veselību, būtisku vides piesārņojumu, piespiedu darba pazīmēm un citiem pārkāpumiem. 

Lai cilvēktiesību rūpības pienākuma īstenošana būtu efektīva, tam jābūt integrētam divos korporatīvās pārvaldības pamatinstrumentos – iekšējā kontrolē un risku pārvaldībā. Iekšējā kontrole sastāv no procesiem un sistēmām, ar kuru palīdzību uzņēmums parāda, ka tas sasniedz savus korporatīvos mērķus. Savukārt uzņēmuma risku pārvaldības sistēma ir līdzeklis, ar kuru uzņēmums identificē stratēģiskos riskus mērķu sasniegšanai un tos pārvar. Taču cilvēktiesību rūpības pienākuma kontekstā ir būtiski saglabāt uz ieinteresētajām pusēm vērsto perspektīvu. Proti, cilvēktiesību kontekstā ir jāņem vērā šo tiesību būtība – tās ir tiesības, kas piemīt indivīdiem un kopienām. Tāpēc nav iespējams pilnvērtīgi noskaidrot, kā tiek ietekmētas cilvēktiesības un kādus pasākumus uzņēmumam vajadzētu īstenot, lai mazinātu risku tās aizskart, ja netiek prasīts šo personu viedoklis. Kā norādīts ESAO vadlīnijās, jēgpilna ieinteresēto pušu iesaiste ir rūpības pienākuma procesa galvenā sastāvdaļa. Turklāt īpaša uzmanība jāpievērš mazāk aizsargātām un marginalizētām personām un šķēršļiem to iesaistei. 

Darījuma partneriem arī ir sava nozīme 

Tā kā uzņēmumi var veicināt vai būt tieši saistīti ar negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām caur savām darījuma attiecībām, ir jālūkojas arī uz to, vai uzņēmuma īstenotā iepirkumu jeb pirkšanas prakse neveicina riskus. Piemēram, ja pasūtītājs nosaka pārāk īsus termiņus pasūtījuma izpildei vai pēdējā brīdī maina pasūtījuma specifikācijas, tas var piespiest piegādātāju likt saviem darbiniekiem strādāt pārmērīgas un neapmaksātas virsstundas vai pretēji līguma noteikumiem nodot pasūtījuma izpildi negodprātīgam apakšuzņēmējam un tamlīdzīgi. Pat tad, ja piegādes ķēdes ir sertificētas ar dažādiem ētiskiem marķējumiem, nežēlīga pirkšanas prakse padara neiespējamu sociālo standartu ievērošanu no piegādātāju puses. 

Pirkšanas prakse būtu pielāgojama gan dzīvē, gan “uz papīra”, proti, līgumos. Saistībā ar līgumiem ir jāapsver arī tas, ka, piemēram, bargu sodu noteikšana vai tūlītēja līgumattiecību izbeigšana gadījumos, kad tiek konstatēti cilvēktiesību aizskārumi no sadarbības partneru puses, bieži vien nebūs atbilstoša, jo šādi līgumu noteikumi drīzāk veicinās cilvēktiesību problēmu slēpšanu. Tā vietā arvien biežāk uzņēmumi izvēlas līgumos nostiprināt uz sadarbību vērstu pieeju, lai veicinātu kopīgu problēmsituāciju risināšanu. Taču tas neizslēdz to, ka noteiktos gadījumos, kad situāciju nav iespējams mainīt, darījuma attiecību izbeigšana būs pareizais solis, kā risināt negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām. 

Turklāt arī direktīvas par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju priekšlikums paredz, ka būs situācijas, kurās darījuma attiecību izbeigšana būtu obligāta, piemēram, ja uzņēmums saskaras ar nenovēršamu valsts uzspiestu piespiedu darbu. Pirms darījuma attiecību izbeigšanas uzņēmumam sākumā gan jāapsver, vai šāda rīcība pati par sevi neradīs negatīvu ietekmi. 

Sadarbības līgumos ar lielajiem Vācijas uzņēmumiem, visticamāk, arī Latvijas uzņēmēji šobrīd jau var novērot šādu uz sadarbību vērstu pieeju, ņemot vērā, ka arī Vācijas Federālais ekonomikas un eksporta kontroles birojs (Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle) savās vadlīnijās liek uzsvaru uz sadarbību ar piegādātājiem. Šis birojs ir Vācijas uzraudzības iestāde, kas palīdz un uzrauga, kā Vācijas lielākie uzņēmumi izpilda savas obligātās rūpības pienākuma prasības. 

Līgumi vai darījumu partneru rīcības kodeksi arvien biežāk kalpo tam, lai prasītu no vērtību ķēdes tiešajiem un netiešajiem darījumu partneriem cilvēktiesību ievērošanu. To, kā pielāgot līgumus rūpības pienākuma prasībām, ir testējuši juristi gan Amerikas 

Savienotajās Valstīs, gan Eiropā, cenšoties atrast labāko praksi. Arī Latvijas juristiem būtu ieteicams tam pievērst uzmanību, ņemot vērā, ka tradicionālā pieeja līgumos gādāt tikai par risku uzņēmumam bieži tiek kritizēta uzņēmējdarbības un cilvēktiesību kontekstā. 

Turklāt jāņem vērā, ka līgumu pielāgošana pati par sevi nebūs pietiekama. Ja tiek noteiktas līgumsaistības attiecībā uz cilvēktiesībām, uzņēmumam ir arī jāseko līdzi to izpildei. To var darīt, piemēram, lūdzot neatkarīgu trešo personu veikt sadarbības partnera ražotnes pārbaudi, iesaistoties vairāku ieinteresēto pušu iniciatīvās, un citos veidos. 

Negatīvās ietekmes mazināšana 

Lai novērstu un mazinātu negatīvo ietekmi, uzņēmumiem ir jāsadarbojas ar citiem uzņēmumiem, biznesa asociācijām, pilsonisko sabiedrību un valdībām. Šādas sadarbības ceļā var, piemēram, uzlabot cilvēktiesību standartu ievērošanu nozarē. Sadarbība ļauj arī palielināt uzņēmuma ietekmēšanas spēju, lai mainītu kāda negodprātīga uzņēmuma rīcību. Proti, daudzi uzņēmumi varētu domāt, ka tiem nav ietekmēšanas spējas. Taču ANO pamatprincipi šādu pieņēmumu noraida, pasakot, ka uzņēmumam ir jāsper soļi, lai censtos izveidot vai stiprināt savu ietekmēšanas spēju gadījumos, kad uzņēmumam tās trūkst. Kopumā rīcība, lai novērstu, mazinātu un izbeigtu negatīvo ietekmi, var būt ļoti dažāda. Tādēļ arī Eiropas ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos – European Sustainability Reporting Standards (ESRS) – tiek skaidrots, ka rūpības pienākuma īstenošana var izraisīt uzņēmuma stratēģijas, biznesa modeļa, aktivitāšu, darījuma attiecību, darbības, apgādes un pārdošanas konteksta izmaiņas. 

Līdzīgi kā citos uzņēmuma risku pārvaldības procesos, arī cilvēktiesību risku pārvaldībā būtiski soļi ir risku mērīšana un prioritizēšana, rīcības vai novēršanas plānu izstrāde un īstenošana, īstenoto pasākumu efektivitātes mērīšana, monitorēšana, pārvērtēšana, jaunu risku pievienošana. Tā kā cilvēktiesību riski skar cilvēkus un kopienas, svarīga ir arī ietekmēto personu iesaistīšana un ziņošana, lai dažādām ieinteresētajām pusēm darītu zināmu, kā uzņēmums strādā ar šiem riskiem. 

Atšķirsies arī tas, kā riskus prioritizes, jo būtiski būs nevis tas, cik lielu kaitējumu risks varētu nodarīt uzņēmuma finansēm vai reputācijai, bet gan tas, cik lielas sekas rastos cilvēkiem, kuri ir pakļauti šim riskam. Primāri jārisina smagākie gadījumi atbilstoši negatīvās ietekmes mērogam, apjomam un nespējai sekas vērst par labu. Turklāt prioritizēšana nenozīmē to, ka varētu ignorēt mazākos riskus. 

Parasti uzņēmumi rūpīgi lūkojas uz saviem biznesa riskiem, tādēļ šāda ārēju risku – iespējas radīt negatīvu ietekmi uz cilvēkiem un vidi – pārvaldība ne vienmēr liksies pašsaprotama. Taču arī ESRS ir uzsvērts, ka ietekmi var vērtēt gan no tā, kādu efektu tā atstāj uz cilvēkiem un vidi, gan arī no finanšu viedokļa. 

Atbilstoši ESRS informāciju negatīvās ietekmes būtiskuma novērtējumam var iegūt, izmantojot uzņēmumā īstenotā rūpības pienākuma procesā gūto pieredzi. Tas nozīmē, ka tie uzņēmumi, kas jau īsteno cilvēktiesību rūpības pienākumu atbilstoši ANO pamatprincipiem, to darot, būs identificējuši sociālo ietekmi, kas būtu nozīmīga ziņošanai saskaņā ar ESRS. 

Publikācija: ibizness.lv