Vārda brīvība un demonstrācijas kara ēnā

Šī raksta mērķis ir paskaidrot, kādos gadījumos protesta akcijas ir nepieciešams saskaņot, bet kādos gadījumos tās var notikt arī bez paziņošanas, kā arī aplūkot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi par to, kā būtu nošķiramas sodāmas darbības no vārda brīvības un politisko uzskatu paušanas.

Quo vadis?

Saistībā ar Krievijas militāro agresiju un iebrukumu Ukrainā visa Rietumu demokrātisko valstu sabiedrība ir solidarizējusies vienotā, kara un tā izraisītāja Vladimira Putina nosodīšanas kustībā, liekot miljoniem cilvēku paust savus uzskatus un morāli politisko nostāju. Šo notikumu ēnā visā pasaulē notiek pamanāmas protestu akcijas. Krievijas vēstniecību ieejas daudzviet tiek aplietas ar sarkanu krāsu, simbolizējot Ukraiņu tautas izlietās asinis. Kāds katoļu mācītājs Īrijā izlējis sarkanu krāsu uz Krievijas vēstniecības žoga Dublinā, to skaidrojot ar nespēju palikt vienaldzīgam pēc dzemdību nama bombardēšanas Mariupolē.¹ Pie Krievijas vēstniecības Vašingtonā uzzīmēts liels sarkans uzraksts “slepkava”.² Demonstrācijās lelle, kas atveido V. Putinu, tiek sēdināta būrī, pakārta, apsmieta, sūtīta uz psihiatrisko slimnīcu. Londonā simtiem sapulcējušos protestētāju, turpinot britu ēdienu protesta tradīcijas, apmētāja ar olām Krievijas vēstniecību, tādā veidā nosodot uzbrukumu Ukrainai.³ Protestētāji plakātos, cilvēki pārdomās sociālajos tīklos, pat televīzijas žurnālisti⁴ izmanto Čūsku salas robežsarga izteikto frāzi par Krievijas kara kuģa sūtīšanu noteiktā virzienā, kas iepriekš būtu uzskatāma par necenzētas leksikas lietošanu vai pat sīko huligānismu, bet šodien ir kļuvusi par Ukrainas nacionālās pretošanās simbolu.

Arī Latvijas sabiedrībā aktivizējās demokrātiski pilsoniskās līdzdalības pasākumi. Piemēram, 2022. gada 5. martā notika gājiens “Kopā ar Ukrainu! Kopā pret Putinu!”.⁵ Pie Krievijas vēstniecības notikušas vairākas protesta akcijas pret iebrukumu Ukrainā, Latvijas mūziķu koncerts, pretkara plakātu, dažādu priekšmetu, tostarp klavieru,⁶ uzstādīšana.

Svecīšu nolikšana un vienošanās kopīgā dziesmā ir miermīlīga protesta forma, par kuras atbilstību un pieļaujamību šaubas nerodas. Diskusijas rodas par to, kā nošķirt huligānismu un svešas mantas bojāšanu no protesta sabiedriski nozīmīgos jautājumos, kad visiem zināmais notikums ir tiktāl nepieņemams, starptautisko tiesību un morāles normas pārkāpjošs, ka sabiedrības noskaņojums ir nokaitēts un cilvēki vēlas paust savu viedokli arvien skaļāk un provokatīvāk.

Šī raksta mērķis ir paskaidrot, kādos gadījumos protesta akcijas ir nepieciešams saskaņot, bet kādos gadījumos tās var notikt arī bez paziņošanas, kā arī aplūkot Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksi par to, kā būtu nošķiramas sodāmas darbības no vārda brīvības un politisko uzskatu paušanas.

Lasīt plašāk šeit.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU: Greķe I. Vārda brīvība un demonstrācijas kara ēnā. Jurista Vārds, 12.04.2022., Nr. 15 (1229), 5.-13.lpp.