Vai likvidators drīkst izvirzīt zaudējumu atlīdzināšanas prasību?

Senāts 2023.gada 28.novembrī pieņēma lēmumu lietā SKC-273/2023 par Uzņēmumu reģistra (UR) iecelta likvidatora tiesībām sabiedrības vārdā izvirzīt prasību pret bijušajiem valdes locekļiem par zaudējumu atlīdzības piedziņu. Apskatām, kādas ir likvidatora tiesības izvirzīt prasību pret bijušajiem valdes locekļiem piespiedu likvidācijas procesā.

Atbildētāji lietā bija sabiedrības dalībnieki, no kuriem likvidators vēlējās piedzīt sabiedrībai uzkrāto nodokļu parādu, kas faktiski to noveda līdz maksātnespējai. Līdz ar to spriedumā tika aplūkoti praktiski nozīmīgi zaudējumu atlīdzināšanas prasību izvirzīšanas aspekti valdes un padomes locekļu atbildības lietās.

Likvidators kā prasības cēlējs

Senāts norādīja, ka sabiedrības darbības piespiedu izbeigšanu, pamatojoties uz valsts iestādes (piemēram, UR) lēmumu, ir pamats nošķirt no sabiedrības darbības izbeigšanas, kas notiek saskaņā ar tās dalībnieku lēmumu. Līdz ar to Senāts atzina, ka likvidatora iecelšanas procedūra piespiedu likvidācijas gadījumā arī atšķiras no klasiskās situācijas, kad likvidāciju veic paši valdes locekļi un likvidatoru ieceļ dalībnieku sapulce.

Senāts uzsvēra, ka likvidācijas procesa mērķis ir visu zināmo kreditoru interešu nodrošināšana, proti, kreditoru prasību apmierināšana un atlikušās mantas sadalīšana starp dalībniekiem. Ievērojot minēto, Senāts atzina, ka likvidatora tiesības sabiedrības vārdā virzīt prasību pret bijušajiem valdes locekļiem nav pretrunā ar likvidācijas mērķi – nodrošināt visu zināmo kreditoru intereses – un tādējādi ietilpst Komerclikuma (KL) 322.panta 1.daļā noteiktajā likvidatora tiesību un pienākumu tvērumā.

Visbeidzot Senāts uzsvēra, ka situācijā, kad likvidators virzījis tiesā prasību pret sabiedrības bijušajiem valdes locekļiem par zaudējumu atlīdzības solidāru piedziņu atbilstoši KL 172.panta regulējumam, nav nepieciešams dalībnieku sapulces lēmums par prasības izvirzīšanu. Senāta ieskatā apstāklis, ka dalībnieku sapulce nav pieņēmusi lēmumu par prasības izvirzīšanu pret valdes locekļiem KL 172.panta 1.daļas kārtībā, nav vērtējams kā šķērslis likvidatoram šo prasību virzīt tiesā, jo noteikums par dalībnieku sapulces lēmumu piespiedu likvidācijas gadījumā faktiski zaudē jēgu.

Senāts vērsa uzmanību arī uz to, ka noteikums UR ieceltam likvidatoram iegūt dalībnieku sapulces lēmumu prasības virzīšanai pret bijušajiem valdes locekļiem par zaudējumu atlīdzības piedziņu var kļūt neizpildāms, piemēram, situācijā, kad bijušie valdes locekļi, pret kuriem likvidators paredzējis virzīt prasību tiesā, un sabiedrības dalībnieki ir vienas un tās pašas personas. Šāda prasība nebūtu saprātīga.

Senatoru atsevišķo domu nozīme

Jānorāda, ka trīs no 15 senatoriem tomēr nepiekrita vairākuma viedoklim, sagatavojot atsevišķās domas par lēmumu.

Senatori nepiekrita vairākuma viedoklim par to, ka izskatāmās lietas faktiskajos apstākļos  nepastāv mantas nepietiekamība, kas liktu likvidatoram iesniegt maksātnespējas pieteikumu, jo prasījuma tiesības arī ir mantas sastāvdaļa.

Senatori vērsa uzmanību uz Maksātnespējas likuma 60.panta 3.daļā ietverto imperatīvo nosacījumu, norādot, ka saskaņā ar KL 323.pantu pienākums nekavējoties iesniegt maksātnespējas pieteikumu ir attiecināms arī uz likvidatoru.

Senatoru ieskatā iepriekš minētais nenozīmē to, ka likvidators nedrīkstētu rīkoties ar zaudējumu atlīdzības prasījumu pret bijušajiem valdes locekļiem. Likvidators varot prasījumus cedēt, taču nebūtu pieļaujams, ka situācijā, kad sabiedrībai nepietiek aktīvu saistību dzēšanai, tas būtu tiesīgs virzīt tiesā prasību pret bijušajiem valdes locekļiem. Likvidatora pienākums šādā situācijā būtu iesniegt tiesā maksātnespējas procesa pieteikumu. Senatoru ieskatā prasības virzīšana pret bijušajiem valdes locekļiem par zaudējumu atlīdzības piedziņu tikai novilcinātu maksātnespējas procesu. Tāpat tas nonāktu pretrunā arī ar Senāta atzīto likvidācijas mērķi, proti, visu zināmo kreditoru interešu nodrošināšanu, jo kreditoru intereses labāk un pilnīgāk tiek aizsargātas maksātnespējas procesā. Maksātnespējas procesu vada administrators, kas savā amata darbībā pielīdzināts valsts amatpersonai.

Senatoru atsevišķās domas ir nozīmīgs tiesiskās domas un diskusijas veicināšanas rīks, kuram būtiski pievērst uzmanību, vērtējot katru konkrēto situāciju pēc būtības. Proti, šīs domas var būt īpaši noderīgas situācijās, kuru faktiskie un tiesiskie apstākļi atšķiras no lietā skatītajiem. Ir pamatoti pieņemt, ka Senāta lēmumā izteikto atziņu piemērošana nav universāla un katrā situācijā ir būtiski aplūkot arī pretējos viedokļus pirms izšķiršanās par prasības virzīšanu.

Publikācija: itiesibas.lv