Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības: no brīvprātīgiem standartiem līdz obligātām likuma prasībām

Cilvēktiesību ievērošana no uzņēmumu puses bieži tiek uztverta kā uzņēmumu labā griba, ētiska rīcība vai korporatīvā filantropija. Taču uzņēmējdarbības un cilvēktiesību joma neattiecas uz uzņēmuma peļņas novirzīšanu labdarībai vai, piemēram, šampūna ražotāja iniciatīvām mobinga mazināšanai skolās. Caur uzņēmējdarbības un cilvēktiesību prizmu tiek risināta uzņēmumu negatīvā ietekme uz cilvēkiem. Tāda negatīvā ietekme, kā, piemēram, piespiedu darbs, bīstami darba apstākļi, diskriminācija u.c. Kas tieši tiek sagaidīts no uzņēmumiem? Kādus likumus pieņem valstis šajā jomā? Par to rakstā.

Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību vadošie starptautiskie standarti

Centieni skaidri definēt, kāda ir uzņēmējdarbības un cilvēktiesību mijiedarbība aizsākās 1970 tajos gados. Taču vairāki no tiem bija neveiksmīgi.^[1] Līdz beidzot tika pieņemti ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi (ANO Pamatprincipi), kuri 2011. gadā tika vienbalsīgi apstiprināti no ANO Cilvēktiesību padomes puses, un šobrīd jau ir ieguvuši autoritatīvu statusu.

ANO Pamatprincipi nav valstu valdību sagatavots dokuments, bet gan agrākā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja profesora Džona Ragija (John Ruggie) un viņa komandas darba rezultāts. Lai izstrādātu ANO Pamatprincipus, tika veikta vairākus gadus ilga izpēte un globālas pārrunas ar uzņēmumiem, biznesa asociācijām, pilsonisko sabiedrību, valdībām un korporatīvo cilvēktiesību aizskārumu upuriem. Tādējādi atspoguļojot konsensu starp dažādām ieinteresētajām pusēm par labo praksi.

ANO Pamatprincipu II pīlārs paredz, ka uzņēmumiem ir pienākums ievērot cilvēktiesības. Lai šo pienākumu izpildītu, tiem ir jādara trīs lietas:

1. jānostiprina uzņēmuma politikā apņemšanās ievērot cilvēktiesības;
2. jāīsteno nepārtraukts cilvēktiesību rūpības pienākuma process; un
3. jāievieš procesi, piemēram, sūdzību izskatīšanas kārtība, lai atlīdzinātu kaitējumu, ko uzņēmums radījis vai veicinājis.^[2]

Līdzās ANO Pamatprincipiem būtiska loma ir arī OECD izstrādātajiem instrumentiem – OECD Vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem par atbildīgu uzņēmējdarbību (“OECD Vadlīnijas”), ^[3] kā arī OECD Rūpības pienākuma ieteikumiem atbildīgai uzņēmējdarbībai (“OECD Rūpības pienākuma ieteikumi”) un atsevišķiem nozaru ieteikumiem.^[4]

Minētie starptautiskie standarti ir brīvprātīgas vadlīnijas, tie nav pretrunīgi, bet gan papildina viens otru. Varētu teikt, ka OECD izstrādātie dokumenti savā ziņā konkretizē un padara praktisku ANO Pamatprincipos noteikto. Pamatojoties uz šiem standartiem, valstis arvien biežāk pieņem arī saistošus likumus.

Regulējuma pirmais vilnis — prasības importētājiem

Daļa produktu, kas ienāk Eiropas Savienības tirgū no ārvalstīm, ir saistāma ar būtiskiem vides un cilvēktiesību aizskārumiem. Tādēļ daļai uzņēmumu, kas importē augsta riska produktus, ir noteiktas īpašas prasības.

Piemēram, tā sauktos “konflikta izrakteņus” — zeltu, alvu, tantalu un volframu — bieži iegūst no raktuvēm, kuras ir bruņotu grupējumu kontrolē. Tirgošanās ar šādiem grupējumiem veicina tādus cilvēktiesību aizskārumus, kā bērnu darbu, seksuālu vardarbību, cilvēku pazušanu, piespiedu izlikšanu un kultūras ziņā nozīmīgu vietu iznīcināšanu. Lai mazinātu bruņoto grupējumu iespēju tirgoties, Eiropas Savienībā kopš 2021. gada ir spēkā Konflikta izrakteņu regula. Šī regula uzliek importētājiem pienākumu ieviest atbilstošas pārvaldības sistēmas un īstenot atbilstošu riska pārvaldību, lai tie varētu pārliecināties, ka izrakteņi tiek importēti atbildīgā veidā.^[5]

Savukārt Bateriju regulā ir noteikts, ka no 2025. gada 18. augusta uzņēmumiem būs jāpārvalda arī vides un cilvēktiesību riski saistībā ar bateriju izgatavošanai nepieciešamo izejmateriālu sagādi, pārstrādi un tirdzniecību. Šie izejmateriāli ir kobalts, dabiskais grafīts, litijs, niķelis un to ķīmiskie savienojumi.^[6]

Pieminēšanas vērta ir arī Atmežošanas regula, kuras mērķis ir nodrošināt to, ka Eiropas Savienības tirgū pieejamie produkti neveicina mežu izciršanu un mežu degradāciju Eiropas Savienībā un citur pasaulē. Produktu saraksts ir plašs un ietver, piemēram, liellopus, kakao, kafiju, palmu eļļu, kaučuku, soju un koksni. Lielākā daļa regulas prasību būs spēkā no 2024. gada 30. decembra.^[7]

Šobrīd tiek izstrādāta arī Regula par tādu produktu aizliegšanu Eiropas Savienības tirgū, kas izgatavoti, izmantojot piespiedu darbu. Saskaņā ar šīs regulas priekšlikumu uzņēmumiem būs jānodrošina, ka tie nelaiž, nedara pieejamus Eiropas Savienības tirgū un neeksportē produktus, kas izgatavoti, izmantojot piespiedu darbu.^[8]

Citās valstīs, piemēram, ASV ir noteikts aizliegums importēt preces no Ķīnas, Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona, kurā esot plaši izplatīts piespiedu darbs.^[9]

Regulējuma otrais vilnis — ziņošanas prasības

Uzņēmumiem šobrīd ir dažāda pieeja savu ilgtspējas iniciatīvu atspoguļošanā. Vieni par tām ziņo daudz un bieži, bet citi mazāk. Dažkārt uzņēmumi mēdz arī pasniegt savas iniciatīvas kā ļoti apjomīgas un būtiskas, lai gan faktiski tās neko daudz neprasa, un pozitīvais ieguldījums ir minimāls. Un, no otras puses, uzņēmums, kurš patiesi ir ieviesis būtiskas pozitīvas izmaiņas, varētu palikt nepamanīts, ja tas neziņo par šiem sasniegumiem. Cilvēks no malas bieži vien nemaz nevar arī pārbaudīt, ko tieši no apgalvotā uzņēmums ir darījis un kādu ietekmi paveiktais rada. Turklāt iedarbīgas iniciatīvas bieži vien var būt grūti nošķirt no korporatīvās zaļmaldināšanas. Tādēļ uzņēmums, kurš dara maz, varētu izskatīties tikpat labs, kā uzņēmums, kurš dara daudz. Proti, uzņēmumus ir grūti salīdzināt, ja tos vērtē pēc viņu reputācijas un spējas sevi pasniegt, nevis izmērāmiem rādītājiem.^[10]

Līdz ar to vairākās valstīs likumdevēji ir centušies noteikt konkrētas prasības, vienotus pieturpunktus — kas uzņēmumiem būtu jāatklāj par savu praksi attiecībā uz ilgtspējas vai cilvēktiesību jautājumiem.  Ziņošanas prasības parasti aptver cilvēktiesības vai specifiskāk mūsdienu verdzību, piespiedu darbu, cilvēku tirdzniecību un bērnu darbu.

Šādus likumus angļu valodā mēdz dēvēt par “disclosure laws” vai “transparency laws”. Parasti tie attiecas uz lielākiem uzņēmumiem vai biržā kotētiem uzņēmumiem. Kā piemērus var minēt ASV Kalifornijas štata likumu The California Transparency in Supply Chains Act,^[11] Apvienotās Karalistes Modern Slavery Act,^[12] Austrālijas Modern Slavery Act,^[13] kā arī Kanādas Fighting Against Forced Labour and Child Labour in Supply Chains Act.^[14] Šie likumi nosaka uzņēmumiem pienākumu katru gadu publicēt ziņojumu par to, ko viņi ir darījuši, lai identificētu, novērstu un mazinātu attiecīgo cilvēktiesību aizskāruma riskus.

Savukārt Eiropas Savienībā 2022. gada nogalē tika pieņemta Korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanas direktīva (angļu valodā “Corporate Sustainability Reporting Directive”; CSRD). Ar šo direktīvu uzņēmumiem noteikts pienākums ikgadējā pārskatā ziņot par ilgtspējas jautājumiem, kas citastarp ietver arī cilvēktiesības.^[15] Latvijā par šīs direktīvas ieviešanu atbildīga ir Finanšu ministrija.^[16] Lai precīzāk noteiktu ziņošanas prasības, Eiropas Komisija izstrādāja arī Eiropas ilgtspējas ziņošanas standartus (angļu valodā “European Sustainability Reporting Standards”; ESRS).^[17] Noderīgu skaidrojumu par šo ziņošanas standartu interpretāciju cilvēktiesību gaismā ir publicējusi Shift — viena no vadošajām uzņēmējdarbības un cilvēktiesību nevalstiskajām organizācijām — publikācijā Shift’s Guidance on the European Sustainability Reporting Standards.^[18]

Minētā Korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanas direktīva attiecas uz nefinanšu uzņēmumiem. Savukārt uz finanšu tirgus dalībniekiem un finanšu konsultantiem attiecas cits ziņu sniegšanas tiesību akts – Regula par informācijas atklāšanu, kas saistīta ar ilgtspēju, finanšu pakalpojumu jomā (angļu valodā “Sustainable Finance Disclosure Regulation”; SFDR).^[19] Šo regulu pavada arī deleģētā regula, kura paredz detalizētākas prasības.^[20] Deleģētās regulas pirmajā pielikumā esošā veidne paziņojumam par svarīgāko negatīvo ietekmi uz ilgtspēju ietver 14 obligātos “svarīgākās negatīvās ietekmes rādītājus”, no kuriem pieci attiecas uz sociālo ilgtspēju un/vai cilvēktiesībām.^[21]

Minētos Eiropas Savienības tiesību aktus biežāk gan asociē ar Eiropas Savienības ilgtspējīgas finansēšanas iniciatīvām kā daļu no Eiropas zaļā kursa, kura mērķis ir pietuvoties klimatneitralitātei. Taču tas nav vienīgais veids, kā uz tiem skatīties, jo tos caurvij nepieciešamība panākt saskaņotību ar dažādiem starptautiskajiem standartiem, tostarp, ANO Pamatprincipiem vai ANO Globālā līguma principiem un OECD Vadlīnijām.

Šādi likumi, kas paredz ziņošanas pienākumu, nenosaka, kas tieši uzņēmumam būtu jādara, lai novērstu, mazinātu vai izbeigtu savu negatīvo ietekmi. Proti, ziņošanas prasības ļauj ieinteresētajām pusēm, piemēram, investoriem un nevalstiskajām organizācijām, novērtēt, ko uzņēmums ir darījis. Bet tie neuzliek uzņēmumiem pienākumu veikt konkrētas darbības. Piemēram, Korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanas direktīva paredz, ka uzņēmumiem būs jāpublicē to rūpības pienākuma procesa apraksts, nepasakot, kādam tieši šim procesam ir jābūt.^[22]

Regulējuma trešais vilnis — obligātais rūpības pienākums

Ilgtspējas ziņošanas prasību noteikšana var motivēt uzņēmumus, kuriem ir svarīgi ilgtspējas rādītāji, atbilstoši rīkoties savas negatīvās ietekmes identificēšanai un mazināšanai. Taču tie negarantē, ka uzņēmumā tiešām tiks ieviestas atbilstošas politikas un procesi.

Līdz ar to arvien biežāk valstis sliecas uz obligāta cilvēktiesību rūpības pienākuma noteikšanu uzņēmumiem. Valstu likumos tiek paredzēts, kādas politikas un procesi uzņēmumam ir jāievieš un jāīsteno, lai risinātu savu negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām. Proti, atšķirībā no likumiem, kas paredz tikai ziņošanas prasības, uzņēmumiem tiek uzlikts pienākums veikt konkrētas darbības, īstenot rūpības pienākumu.

Kādas ir šīs darbības? Tie ir ANO Pamatprincipos un OECD Vadlīnijās un OECD Rūpības pienākuma ieteikumos noteiktie rūpības pienākuma soļi – apņemšanās, identificēšana, risināšana, vērtēšana, ziņošana un atlīdzināšana.^[23] Valstis savā regulējumā attiecīgi konkretizē, kam un kā šie soļi būtu izpildāmi. Un paredz arī konkrētus uzņēmumu uzraudzības mehānismus, kā arī tiesību aizsardzības mehānismus gadījumiem, kad uzņēmuma neizdarības dēļ kāds ir cietis.

Arī šie obligātā rūpības pienākuma likumi (angļu valodā “mandatory human rights due diligence laws”) primāri tiek attiecināti uz lielākiem uzņēmumiem vai arī uzņēmumiem augsta riska nozarēs (piemēram, tekstils, ieguves rūpniecība u.c.). Šādi likumi jau ir ieviesti, piemēram, Francijā,^[24] Vācijā^[25]  un Norvēģijā.^[26]

Savukārt Eiropas Savienībā šobrīd vēl top vienots tiesību akts, kas noteiks obligātu prasību uzņēmumiem īstenot rūpības pienākumu. Gan attiecībā uz cilvēktiesībām, gan vidi. Proti, tā būs Direktīva par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju (angļu valodā “Corporate Sustainability Due Diligence Directive”; CSDDD).^[27] Obligāta rūpı̄bas pienākuma noteikšana Eiropas Savienībā nozı̄mēs, ka lı̄dzās jau ierastajiem uzņēmējdarbı̄bas risku pārvaldı̄bas procesiem lielajiem uzņēmumiem savā darbı̄bā būs obligāti jāievieš arı̄ cilvēku un vides risku pārvaldı̄bas un iekšējās kontroles procesi. Turklāt direktīvas priekšlikumā tiek piedāvāts noteikt arī uzņēmumu direktoriem (tostarp valdes, padomes locekļiem) papildus pienākumus saistībā ar uzņēmuma ieviesto pasākumu pārraudzību u.c., lai gan vēl nav zināms, vai tos saglabās gala redakcijā.^[28]

Vairāki eksperti vērtē, ka Direktīva par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju varētu izraisīt tā saukto “Briseles efektu”.^[29] Ar šo apzīmējumu tiek raksturota Eiropas Savienības spēja regulēt procesus ne tikai tās iekšienē, bet arī ārpus Eiropas Savienības robežām. Zināms piemērs būtu Vispārīgā datu aizsardzības regula (angļu valodā “General Data Protection Regulation”; GDPR), kura likusi vairākiem uzņēmumiem ievērot šīs regulas prasības arī visā savā globālajā darbībā, lai izvairītos no atbilstības izmaksām, kuras radītu individuāla katras atsevišķas valsts prasību izpilde.^[30] Direktīvai par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju varētu būt līdzīga ietekme, ņemot vērā, ka tajā noteiktās rūpības pienākuma prasības attieksies ne tikai uz Eiropas Savienības uzņēmumiem, bet arī ārpus Eiropas Savienības esošajiem uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību Eiropas Savienības tirgū.^[31]

Citas aktuālākās Eiropas Savienības iniciatīvās

Netiešā veidā uzņēmējdarbības un cilvēktiesību aspekti izgaismojas arī virknē citos Eiropas Savienības tiesību aktos.

Rakstā jau pieminētās Eiropas Savienības ilgtspējīgas finansēšanas iniciatīvas ir viens no veidiem, kā šobrīd tiek veicināta ilgtspējas integrēšana uzņēmumu darbībā.^[32] Ilgtspējīga finansēšana attiecas uz vides, sociālo un pārvaldības (environmental, social and governance; ESG) apsvērumu ņemšanu vērā, pieņemot lēmumus par ieguldījumiem finanšu sektorā.^[33] Proti, veicinot ieguldījumus ilgtspējīgā darbībā, tiek izraisīta “ķēdes reakcija”, motivējot arī nefinanšu uzņēmumus kļūt ilgtspējīgākiem. Taču tas galvenokārt ir veicinājis tieši vides un klimata aspektu apsvēršanu, un ne tik daudz cilvēktiesību. Ja arī atsevišķos gadījumos tikusi veicināta cilvēktiesību aspektu apsvēršana, tā bieži vien aprobežojas tikai ar uzņēmuma paša darbības izvērtēšanu, nevis cilvēktiesību risku pārvaldību visā uzņēmuma vērtību ķēdē.

Ko vispār var saukt par ilgtspējīgu? Finansēšanas jomā to nosaka Taksonomijas regula, kurā uzskaitīts, kādas saimnieciskās darbības ir uzskatāmas par ilgtspējīgām vides ziņā.^[34] Galvenokārt, lai ļautu investoriem veikt ieguldījumus tieši ilgtspējīgu (vides ziņā) uzņēmumu atbalstīšanai. Šobrīd Eiropas Komisijas eksperti vērtē, vai taksonomiju nevajadzētu izvērst plašāk, iekļaujot arī citus ilgtspējas mērķus, proti, sociālos mērķus. Piemēram, piespiedu darba un ekspluatācijas izskaušanu, kvalitatīvu veselības aprūpi, vienlīdzīgu darba iespēju nodrošināšanu sievietēm u.c.^[35] Pretējā gadījumā šobrīd varētu šķist mulsinoši, ka par ilgtspējīgu var nosaukt tādu uzņēmumu, kurš, piemēram, attīsta vēja parku, vienlaikus pieļaudams cilvēktiesību aizskārumus no savu piegādātāju puses. Dažādie cilvēktiesību aspekti pārejā uz klimatneitralitāti globāli tiek vērtēti caur godprātīgas jeb taisnīgas pārejas (angļu valodā “just transition”) ietvaru.

Cits piemērs ir Eiropas piekļūstamības akts.^[36] Šī direktīva Latvijā ir pārņemta Preču un pakalpojumu piekļūstamības likumā, kurš būs spēkā no 2025. gada vasaras. Šī likuma mērķis ir veicināt preču un pakalpojumu piekļūstamību personām ar invaliditāti un visām personām, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi. Tas paredz, ka uzņēmumiem ir jānodrošina noteiktu preču un pakalpojumu, piemēram, bankomātu un pasažieru pārvadājumu mobilo aplikāciju atbilstība piekļūstamības prasībām.

Vesela virkne ar aizsargājamām cilvēktiesībām ir uzsvērta arī Eiropas Savienības Mākslīgā intelekta akta priekšlikumā.^[37]

Papildus uzmanība no Eiropas Savienības tiek pievērsta arī ātrās modes jeb “fast fashion” negatīvajai ietekmei ne tikai uz vidi, bet arī cilvēktiesību pārkāpumiem tekstilizstrādājumu nozares vērtību ķēdēs.^[38]

Regulējuma attīstība nākotnē — starptautiska konvencija

Līdzās iepriekš minētajām vietēja un Eiropas Savienības mēroga iniciatīvām, jau vairākus gadus tiek apspriesta arī jaunas starptautiskās konvencijas nepieciešamība. 2014. gadā tika izveidota starpvaldību darba grupa, kurai tika uzticēta starptautiski saistoša instrumenta izstrāde, lai regulētu starptautiskajās cilvēktiesībās transnacionālo un citu uzņēmumu darbības.^[39] 2023. gada oktobrī norisinājās šīs darba grupas 9. sesija, kurā tika apspriesta iespējamās nākotnes konvencijas teksta jaunākā versija.^[40]

Cik noprotams, agrākās sesijās valstu starpā diskusijas vairāk izvērtušās par šādas konvencijas nepieciešamību un leģitimitāti. Taču pēdējās sesijas laikā tika plašāk apspriests konvencijas saturs pēc būtības, vērtējot, vai tai vajadzētu attiekties tikai uz transnacionāliem uzņēmumiem, vai tomēr visiem uzņēmumiem. Citi priekšlikumi bija saistīti ar vides aizsardzības, kā arī starptautisko humanitāro tiesību apsvērumu iekļaušanu konvencijā. Citastarp diskutēts arī par to, ka konvencijai galvenokārt vajadzētu būt orientētai uz upuru aizsardzību.^[41]

Šobrīd vēl nevar secināt, vai šāda konvencija kādu dienu ieraudzīs dienas gaismu, taču progress ir vērojams.

Nobeigums

Ne velti International Bar Association Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību komitejas bijušais līdzpriekšsēdētājs Džons Šermens (John Sherman) ir norādījis, ka: “tas, kas šodien tiek uzskatīts tikai par neētisku, rīt var būt nelikumīgs”. Piespiedu darbs, bīstami darba apstākļi un citi smagi cilvēktiesību aizskārumi vairs netiek uzskatīti par globālās uzņēmējdarbības “neatņemamu sastāvdaļu”. Šobrīd tiek sagaidīts, ka uzņēmumi izmantos savu ietekmēšanas spēju un atbilstoši pārvaldīs cilvēktiesību riskus, lai novērstu un mazinātu savu negatīvo ietekmi. To paredz ne tikai atbildīgas uzņēmējdarbības standarti, bet arvien biežāk arī valstu likumi.

Publikācija: Cilvēktiesības.info