Trauksmes cēlēja atbrīvošana no juridiskās atbildības

Kāpēc nepieciešama trauksmes cēlēja atbrīvošana no juridiskās atbildības? Par ko tā īsti pienākas? Skaidrojam!

Trauksmes celšana ir būtisks demokrātiskas un tiesiskas sabiedrības nodrošināšanas mehānisms, kas veicina sabiedrības interešu aizsardzību, caurspīdīgu pārvaldību un tiesiskuma stiprināšanu, ļaujot atklāt būtiskus pārkāpumus. Tā ne tikai stiprina sabiedrības uzticību valsts un privātā sektora darbībai, bet arī veicina atbildīgas rīcības kultūru un palīdz novērst iespējamas neatbilstības. Tomēr trauksmes celšana var būt efektīva tikai tad, ja tiek nodrošināta pienācīga trauksmes cēlēju aizsardzība, lai mudinātu tos neklusēt.

Kāpēc vajadzīga atbrīvošana?

Pēdējā pusotra gada laikā daudz uzmanības tiek pievērsts Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielās palātas 2023.gada 14.februāra spriedumam lietā “Halets pret Luksemburgu”. Lietā tika izskatīta bijušā “PricewaterhouseCoopers” (PwC) uzņēmuma darbinieka Rafaela Haleta (Raphaël Halet) atbildība par tā dēvēto “LuxLeaks” dokumentu noplūdi. Šie dokumenti atklāja ļoti izdevīgas nodokļu vienošanās starp PwC un Luksemburgas nodokļu iestādēm, kas ļāva PwC klientiem (tostarp tādiem globāliem uzņēmumiem kā “Ikea” un “Apple”) piedalīties dažādās nodokļu apiešanas shēmās.

Minētā rezultātā R. Halets tika notiesāts par zādzību, profesionālā noslēpuma pārkāpšanu, nepamatotu piekļuvi datorsistēmām un citiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tomēr viņš vērsās ECT, apgalvojot, ka šis spriedums pārkāpj viņa tiesības uz vārda brīvību, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.pantā. Tādējādi tiesai bija jāizvērtē konflikts starp tiesībām uz vārda brīvību un pienākumu neizpaust darba devēja konfidenciālu informāciju.

ECT atzina, ka noticis konvencijas 10.panta pārkāpums un R. Halets ir uzskatāms par trauksmes cēlēju, kurš devis būtisku ieguldījumu nacionālā un Eiropas mēroga diskusijā par starptautisko uzņēmumu nodokļu praksi. Šis gadījums izceļ ne tikai trauksmes cēlēju būtisko lomu sabiedrībā, bet arī sarežģīto jautājumu par viņu atbildību par komercnoslēpuma vai konfidenciālas informācijas izpaušanu. “Halet pret Luksemburgu” strīds ir lielisks piemērs, kas palīdz rast atbildi uz jautājumu – kāpēc nepieciešama trauksmes cēlēja atbrīvošana no juridiskās atbildības.

Par ko jāatbrīvo?

Latvijā trauksmes celšanas regulējums ir noteikts Trauksmes celšanas likumā, kas ievieš direktīvas 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Eiropas Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, normas. Likuma mērķis ir veicināt trauksmes celšanu, nodrošināt šī procesa mehānismu izveidi un darbību, kā arī garantēt trauksmes cēlēju pienācīgu aizsardzību.

Trauksmes celšanas likuma 10.pantā paredzētas trauksmes cēlēja aizsardzības garantijas, tostarp – atbrīvošana no juridiskās atbildības. Likuma 15.pantā noteikts, ka trauksmes cēlējs (arī viņa radinieki un saistītās personas) tiek atbrīvotas no juridiskās atbildības, ja trauksme celta atbilstoši likuma prasībām, tostarp par neizpaužamu ziņu atklāšanu, izņemot valsts noslēpuma izpaušanu. Tādējādi Trauksmes celšanas likums paredz, ka trauksmes cēlējam neiestājas atbildība par trauksmes celšanu, tostarp neizpaužamu ziņu izpaušanu (izņemot valsts noslēpumu), ja trauksme celta atbilstoši likumā noteiktajam. Būtisks priekšnoteikums trauksmes cēlēja atbrīvošanai no juridiskās atbildības, ir trauksmes celšana atbilstoši Trauksmes celšanas likuma prasībām. Ja trauksme netiek celta atbilstoši likumam (piemēram, to ceļ juridiska persona, ziņojums attiecas uz personīgu interešu aizskārumu, sniegta apzināti nepatiesa informācija vai nav norādīts, ka tas ir trauksmes cēlēja ziņojums), aizsardzības garantijas var netikt piemērotas.

Vienlaikus Trauksmes celšanas likumā paredzētā garantija – atbrīvošana no juridiskās atbildības par trauksmes celšanu un neizpaužamu ziņu atklāšanu – nenozīmē, ka trauksmes cēlējs var neierobežoti izpaust konfidenciālās ziņas, nerēķinoties ar šādas darbības sekām, neatkarīgi no tā, kā šīs ziņas nonākušas viņa rīcībā. Apskatām to, kas uzskatāms par “neizpaužamu ziņu”, kā arī to, vai par šādu ziņu izpaušanu vai iegūšanu (izņemot valsts noslēpumu) tomēr var iestāties atbildība.

Neizpaužamas ziņas

Direktīvas preambulas 91.apsvērumā norādīts, ka par “neizpaužamām” ziņām ir uzskatāmas arī tās, kas izriet no personu tiesiskajām vai līgumiskajām saistībām, kas aizliedz izpaust konkrētu informāciju, piemēram, līgumos iekļautās lojalitātes klauzulas, konfidencialitātes nosacījumi vai informācijas neizpaušanas līgumi.

Tādējādi neizpaužamas ziņas ir informācija (izņemot valsts noslēpumu), kurai kādā normatīvajā aktā vai personai saistošā līgumā ir noteikts izplatīšanas ierobežojums vai aizliegums. Visbiežāk trauksmes cēlējam, ceļot trauksmi, var nākties izplatīt darba devēja komercnoslēpumu.

Atbrīvošana no juridiskās atbildības par trauksmes celšanu un neizpaužamu ziņu atklāšanu – nenozīmē, ka trauksmes cēlējs var neierobežoti izpaust konfidenciālās ziņas, nerēķinoties ar sekām.

Neizpaužamu ziņu izpaušanas nepieciešamība

Jāņem vērā, ka ne vienmēr neizpaužamu ziņu izpaušana ir nepieciešama. Piemēram, direktīvas preambulas 91.apsvērumā norādīts, ka tiesiskās vai līgumiskās saistības, kas ierobežo neizpaužamu ziņu izpaušanu, nedrīkst liegt ziņošanu par pārkāpumiem vai aizsardzību, ja informācijas sniegšana “ir nepieciešama, lai darītu zināmu pārkāpumu”. Apsvērumā uzsvērts, ka aizsardzība no atbildības paredzama gadījumos, kad personai “bija saprātīgi iemesli domāt, ka tās ziņošana vai informācijas publiskošana bija nepieciešama, lai darītu zināmu pārkāpumu”. Vienlaikus aizsardzībai nebūtu jāattiecas uz lieku informāciju, ko persona dara zināmu bez pamatota iemesla.

Ņemot vērā minēto, direktīvas 21.panta 2.punktā skaidri noteikts, ka trauksmes cēlēji, ziņojot par pārkāpumu, netiek uzskatīti par tādiem, kas būtu pārkāpuši informācijas izpaušanas ierobežojumus, un tiem neiestājas nekāda veida atbildība par šādu ziņojumu vai informācijas publiskošanu, ja viņiem bijuši saprātīgi iemesli domāt, ka šāda ziņošana vai publiskošana bija nepieciešama, lai darītu zināmu pārkāpumu.

Minētais priekšnoteikums izriet arī no Trauksmes celšanas likuma un tajā ietvertās “trauksmes cēlēja” definīcijas, kas paredz aizsardzību personai, ja tā sniedz informāciju par iespējamu pārkāpumu, kas var kaitēt sabiedrības interesēm, un ja persona šo informāciju uzskata par patiesu.

Tādējādi aizsargāta tiek tikai tāda trauksmes cēlēja rīcība neizpaužamas informācijas izpaušanā, kas, pirmkārt, tiek veikta, lai ziņotu par iespējamu neatbilstību, kas var kaitēt sabiedrības interesēm, ja šāda informācija izpausta labā ticībā. Otrkārt, aizsardzība attiecas tikai uz informācijas izpaušanu, kas ir nepieciešama un tieši saistīta ar ziņojamo pārkāpumu, proti, nav lieka.

Neizpaužamo ziņu iegūšana

Aktuāls ir arī jautājums par juridisko atbildību, kas personai var iestāties ne tikai par neizpaužamu ziņu izpaušanu, bet arī piekļuvi tām. Trauksmes cēlēja atbrīvošanā no juridiskās atbildības nozīme var būt arī tam, kā trauksmes cēlējs neizpaužamās ziņas ieguvis.

Direktīvas preambulas 92.apsvērumā sniegta norāde uz  nepieciešamību iegūt ziņas “likumīgi”, nosakot, ka, ja trauksmes cēlējs ieguvis informāciju vai piekļuvi informācijai, vai dokumentus, kas satur informāciju par pārkāpumu, likumīgi, trauksmes cēlējs būtu jāatbrīvo no atbildības. Direktīvas apsvērums paskaidro, ka ziņojošās personas būtu jāatbrīvo no atbildības arī gadījumos, kad attiecīgās informācijas vai dokumentu iegūšana vai piekļuve tiem rada civiltiesisku, administratīvu vai ar darbu saistītu atbildību, piemēram, ja ziņojošās personas ieguva informāciju, piekļūstot līdzstrādnieku e-pastiem vai datnēm, ko tās parasti neizmanto sava darba ietvaros, vai iegūstot organizācijas telpu attēlus vai piekļūstot atrašanās vietai, kam parasti tām nav piekļuves. Turpretim, ja ziņojošās personas ir ieguvušas informāciju vai ieguvušas piekļuvi attiecīgajai informācijai vai dokumentiem, veicot noziedzīgu nodarījumu, piemēram, fizisku ielaušanos vai datorsistēmu uzlaušanu, tad tām var iestāties kriminālatbildība, kas nosakāma atbilstoši valsts tiesību aktos noteiktajam.

Tādējādi regulējums paredz atbrīvot trauksmes cēlēju no atbildības ne tikai par neizpaužamas informācijas izpaušanu, bet arī par piekļuvi šādai informācijai. Tomēr aizsargāta tiek tikai tāda rīcība, kurā “neizpaužamas ziņas” iegūtas vai tām piekļūts, neizdarot noziedzīgu nodarījumu.

Atbrīvošana no atbildības piemērojama, ja trauksme celta, ievērojot likuma prasības, un informācijas izpaušana bijusi nepieciešama, lai darītu zinātu pārkāpumu, kas var kaitēt sabiedrības interesēm.

No kādas atbildības jāatbrīvo?

Trauksmes celšanas likuma 15.pantā noteikts, ka trauksmes cēlējam par trauksmes celšanu atbilstoši likuma prasībām, tostarp neizpaužamu ziņu izpaušanu (izņemot valsts noslēpumu), neiestājas juridiskā atbildība, tai skaitā civiltiesiskā atbildība un kriminālatbildība. Tādējādi regulējums paredz trauksmes cēlēja atbrīvošanu no jebkura veida atbildības – administratīvās, civiltiesiskās, kriminālatbildības, kā arī no atbildības, kas saistīta ar nodarbinātību, kā īpaši uzsvērts direktīvas preambulas 91.punktā.

Ja trauksmes cēlējs ir cēlis trauksmi atbilstoši likuma prasībām, bet pret viņu tiek vērsti prasījumi, piemēram, tiesvedība par goda un cieņas aizskārumu, komercnoslēpuma izpaušanu, konfidencialitātes vai personas datu aizsardzības pārkāpumiem, viņš ir tiesīgs paļauties uz Trauksmes celšanas likuma 15.pantā paredzēto garantiju – atbrīvošanu no atbildības. Šī garantija piemērojama, ja trauksme celta, ievērojot likuma prasības, un informācijas izpaušana bijusi nepieciešama, lai darītu zinātu pārkāpumu, kas var kaitēt sabiedrības interesēm. Tomēr tas, vai atbildība tiks konstatēta, ir tiesas izšķiršanās jautājums, izvērtējot lietas apstākļus un trauksmes celšanas atbilstību likumam.

Trauksmes ziņotāja atbildība tiesas spriedumos

Arī Latvijas tiesām vairākkārt nācies izskatīt jautājumus par ziņojuma iesniedzēju atbildību. Piemēram, Senāts 2024.gada 4 septembra rīcības sēdes lēmumā SKA-530/2024 izskatīja lietu, kurā pieteicējs (ierēdnis) lūdza atzīt lēmumu par viņa saukšanu pie disciplinārās atbildības par prettiesisku. Pieteicējs kā vienu no argumentiem lietā izvirzīja apgalvojumu, ka disciplināratbildība viņam piemērota par ziņošanu par amatpersonu tīšu un netīšu bezdarbību, vadot konkrēto ministrijas nodaļu, un uzskatīja, ka viņa sniegtais trauksmes celšanas ziņojums bija par pamatu disciplinārlietas uzsākšanai. Tomēr Senāts atzina šos argumentus par nepamatotiem, norādot, ka pieteicēja ziņojums nav atzīstams par trauksmes cēlēja ziņojumu, jo tas nebija sniegts saskaņā ar Trauksmes celšanas likuma un Iekšlietu ministrijas iekšējo normatīvo aktu (trauksmes celšanas noteikumu) prasībām. Tiesa secināja, ka ziņojumā nebija norādīts, ka tas ir trauksmes cēlēja ziņojums, un tādēļ tas kvalificējams kā ministrijas ierēdnes iesniegums.

Kādā citā lietā Latgales apgabaltiesa 2024.gada 1.augusta spriedumā lietā C12275522^[1] vērtēja prasību par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un morālā kaitējuma piedziņu. Prasītājs norādīja, ka atbildētājs bez piekrišanas viņu nofilmējis ar telefonu darba vietā – domē. Nofilmēto materiālu publiskojis “Facebook”, pievienojot komentāru: “Viņš ir piedzēries, staigā pa domi un vēl muld domes sēdē.” Prasītājs apgalvoja, ka publicētās ziņas ir aizskarošas, un tāpēc iesniedza prasību. Atbildētājs, reaģējot uz prasību, citu argumentu starpā apgalvoja, ka viņš esot trauksmes cēlējs, kurš ziņojis par amatpersonas prettiesisku rīcību, darba drošības un sabiedriskās kārtības apdraudēšanu, kas varētu rasties no personu atrašanās alkohola reibuma stāvoklī publiskā vietā. Izvērtējot lietas apstākļus, Latgales apgabaltiesa prasību noraidīja, taču ne tādēļ, ka atbildētājs būtu atzīstams par trauksmes cēlēju. Pretēji tam tiesa secināja, ka atbildētājs nav uzskatāms par trauksmes cēlēju. Latgales apgabaltiesa šajā sprieduma daļā pievienojās zemākas instances tiesas secinājumam, ka atbildētājs nebija izmantojis Trauksmes celšanas likumā paredzētās tiesības un nebija vērsies ar ziņojumu atbilstoši novada pašvaldības iekšējo trauksmes celšanas noteikumu prasībām. Lūgumi par atbildētāja atzīšanu par trauksmes cēlēju iesniegti tikai pēc tam, kad prasītājs cēlis prasību par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu.

Minētie prakses piemēri ļauj izdarīt divas atziņas. Pirmkārt, tiesu nostāja skaidri parāda, ka trauksmes celšanas mehānismus nedrīkst izmantot negodprātīgi kā līdzekli, lai  izvairītos no civiltiesiskas vai citas atbildības. Otrkārt, abi piemēri apliecina, ka tiesas ļoti rūpīgi izvērtē, vai trauksme celta atbilstoši Trauksmes celšanas likumā noteiktajai kārtībai, pievēršot šim aspektam būtisku nozīmi.

^[1] Ar Senāta 2024.gada 5.novembra lēmumu atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību

Publikācija: itiesibas.lv