Starptautisko vides tiesību pienākumu erga omnes raksturs

1970. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Starptautiskā tiesa pieņēma vēsturisku spriedumu, ar kuru tā atzina tādu valsts atbildības konceptu kā erga omnes.¹ Taču starptautiskajai sabiedrībai vajadzēja gandrīz 50 gadus, lai izmantotu tiesības, kas tiek piešķirtas erga omnes pienākumu pārkāpuma gadījumā, Gambijai 2019. gadā uzsākot tiesvedību ANO Starptautiskajā tiesā pret Mjanmu par tās iespējamiem erga omnes pienākumu pārkāpumiem.

Vienlaikus paralēli erga omnes konceptam starptautiskajās publiskajās tiesībās ir strauji attīstījusies vides tiesību nozare, kas ir kļuvusi par nozīmīgu un neatņemamu starptautisko tiesību sastāvdaļu. Autores ieskatā, ir pamats diskusijai, vai vides tiesību pienākumiem varētu būt piemērojams erga omnes, ievērojot straujo vides tiesību attīstību, kā arī apsvērumu, ka ikviens būtisks starptautisko vides tiesību pārkāpums, tā novēršana un radītās sekas ir starptautiskās sabiedrības kolektīvā interese. Turklāt videi radītie kaitējumi bieži vien ir nenovēršami vai tādi, kur vides sākotnējā stāvokļa atjaunošanai ir nepieciešami pat vairāki gadu desmiti. Iespējams, ka tieši vides tiesību pienākumu pārkāpumu un to radītā kaitējuma neatgriezeniskā rakstura dēļ attiecībā uz atsevišķiem starptautisko vides tiesību pienākumiem ir piemērojams erga omnes koncepts, kas vienlaikus ir kodificēts arī Starptautisko tiesību komisijas Pantu par valsts atbildību par starptautiski prettiesisko rīcību (turpmāk – Panti par valsts atbildību) 48. pantā.²

Lasīt plašāk šeit.

Raksta pamatā – darbs, kas “Jurista Vārda” studentu pētniecisko darbu konkursā 2020. gadā ieguva pirmo vietu Starptautisko tiesību un cilvēktiesību sekcijā. Darbs tapis Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektora Māra Lejnieka zinātniskā vadībā.