Skaņu ieraksti kā pierādījums tiesā

Vai skaņu ierakstus drīkst tiesā izmantot kā pierādījumus? Vai vienmēr ir jāsaskaņo ar otru pusi, ka ieraksts tiks veikts? Un kā pierādīt, ka ieraksts ir autentisks?

Viens no būtiskākajiem civilprocesa pamatprincipiem ir sacīkstes princips. Tas paredz, ka strīda puses to procesuālās tiesības realizē sacīkstes formā. Realizējot sacīksti, strīda puses var brīvi izvēlēties procesuālos līdzekļus, ko tās izmantos, lai pamatotu to prasījumus vai iebildumus, tostarp izvēloties arī pierādīšanas līdzekļus. Katrai strīda pusei ir jāpierāda tie fakti, uz kuriem balstās tās prasījumi vai iebildumi, un tikai noteiktos gadījumos puses var būt atbrīvotas no pierādīšanas pienākuma. Izpildot pierādīšanas pienākumu, strīda puses var izmantot dažāda veida pierādījums, tostarp arī sarunu ierakstus, kas fiksēti kādā datu nesējā.

Skaņu ieraksti – rakstveida pierādījumi

Sarunu ieraksti tiek klasificēti kā rakstveida pierādījumi, proti, Civilprocesa likuma (CPL) 110.pantā noteikts, ka rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u. c.).

Elektroniskā dokumenta jēdziens un tā saturs ir viens no tiem tiesību jautājumiem, kura izpratne ir harmonizēta visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs. Saskaņā ar regulu 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū  “elektronisks dokuments” ir jebkāds saturs, kas tiek glabāts elektroniskā formātā, jo īpaši teksta vai skaņas, vizuāls vai audiovizuāls ieraksts. Lai gan visās ES dalībvalstīs izpratne par elektronisko dokumentu jēdzienu un tā saturu ir identiska, šo dokumentu izmantošana tiesas procesā aizvien ir pakļauta katras dalībvalsts nacionālo tiesību regulējumam.

Latvijā pierādījumu novērtēšanas procesu civillietās regulē CPL 94.–97.pants. Saskaņā ar šo pantu regulējumu tiesas uzdevums, izskatot civillietu, ir novērtēt pušu iesniegto pierādījumu attiecināmību, pieļaujamību un ticamību, analizējot, vai konkrētie pierādījumi ir lietā nozīmīgi, vai konkrēto faktu var pierādīt ar attiecīgo pierādīšanas līdzekli un vai pierādījumiem ir piešķirama ticamība.

Skaņu ierakstu attiecināmība

Vērtējot attiecināmību, tiesa nosaka to, vai konkrētais pierādījums, piemēram, skaņu ieraksts, atklāj ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. Par nozīmīgiem var uzskatīt tādus faktus, kas veido prasības pamatu jeb to apstākļu kopumu, uz kuriem prasītājs pamato savu prasījumu. Savukārt, ja skaņu ieraksts pēc būtības neļauj rast pārliecību par tādu apstākļu patiesumu, kuriem ir nozīmē lietas izspriešanā tieši konkrētā prasījuma robežās, ir pamatoti pieņemt, ka tiesa attiecīgo ierakstu neuzskatīs par attiecināmu.

Skaņu ierakstu pieļaujamība

Pierādījumu pieļaujamības novērtēšana skaņu ierakstu izmantošanas gadījumā nereti ir viens no būtiskākajiem procesiem tiesvedību ietvaros, jo nereti skaņu ierakstu iegūšana notiek slepeni, proti, puses, kas konkrēto pierādījumu vēlas izmantot tiesas procesā, nereti šos skaņu ierakstus iegūst bez otras puses piekrišanas. Tomēr pat situācijās, kurās skaņu ieraksts ir iegūts bez otras puses informēšanas, šāds fakts automātiski nenozīmē, ka pierādījums nebūtu pieļaujams tiesas procesa ietvaros.

Latvijas tiesu praksē pastāv novērtējuma standarts. Tas paredz, ka tiesai šādās situācijās ir jānovērtē abu pušu intereses – personas, kura iesniegusi konkrēto sarunu ierakstu kā pierādījumu, tiesības uz savu tiesību aizsardzību un personas, kuras runa slepeni ir ierakstīta, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Augstākās tiesas Senāts^[1] ir norādījis, ka tiesai šādos gadījumos ir pienākums novērtēt, kurām tiesībām konkrētās lietas apstākļos ir dodama priekšroka. Lai šo pienākumu izpildītu, jāvērtē visi apstākļi, kuriem var būt nozīme, piemēram,

• kādos apstākļos sarunas ierakstīšana notikusi (vai personai bijusi saprātīga paļaušanās uz privātumu);
• kādiem nolūkiem personas sarunas ierakstītas (vai bija leģitīms mērķis un ievērots samērīgums);
• kāds bija sarunas ietvars (vai nav pārkāptas personas tiesības uz dziļi personisku privātās dzīves detaļu aizsardzību, izpaužot tās plašam sabiedrības lokam);
• kā ieraksts tiek izmantots (kādu interešu aizsardzībai tas lietots);
• vai pastāvēja citi iespējami pierādījumi, kas tikpat efektīvi varētu pierādīt konkrētā pārkāpuma esību;
• vai nav notikusi ierakstītās personas pārlieka provocēšana.

Tas ir vispārzināms fakts, ka ir situācijas, kurās personām var būt grūti vai pat neiespējami iegūt citus pierādījumus, kas apliecinātu to prasību pamatotību. Īpaši tas attiecas uz  situācijām, kurās tiesību aizskārums tiek realizēts ar nolūku pēc iespējas to slēpt.

Skaņu ierakstu ticamība

Eiropas Cilvēktiesību tiesa^[2] ir norādījusi, ka gadījumos, kad puses izmanto slepus veiktus sarunu ierakstus, ir būtiski, ka tiesa novērtē arī pierādījumu kvalitāti un nozīmīgumu. Īpaša nozīme ir tam, vai personai ir bijusi dota iespēja apstrīdēt pierādījumu patiesumu un iebilst pret to izmantošanu. Jāņem vērā ierakstu kvalitāte un tas, vai apstākļi, kādos tie iegūti, rada šaubas par to ticamību un precizitāti.

Ievērojot to, ka civillietās notiek pušu sacīkste, iebildumi par pierādījumu ticamību ir jāpamato tai pusei, kura šos iebildumus ir izteikusi. Pēc būtības skaņu ierakstu apstrīdēšana ir process, kuram ir nepieciešamas speciālas zināšanas zinātnē, tehnikā vai citā nozarē. Proti, to, vai ierakstā patiesi ir dzirdama pierādījumu iesniedzēja norādīto personu runa, var noteikt tikai ekspertīzes ceļā. Tas pats attiecas arī uz iebildumiem par ierakstu autentiskumu, arī montāžas vai citu pārveidojumu iespējamību.

Lai tiesa, balstoties uz CPL 121.panta 1.daļā minēto, nozīmētu ekspertīzi, lietas dalībniekam ir pienākums pieteikt lūgumu par ekspertīzes noteikšanu, to pienācīgi motivējot. Turklāt jāņem vērā, ka lūguma iesniegšana pati par sevi negarantē, ka tiesa to apmierinās un ekspertīzi noteiks. Nozīme lietā ir katra strīda faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kurus tiesa novērtē kopsakarā. Saskaņā ar CPL 97.panta 1.daļā noteikto tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, un vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

[1] Augstākās tiesas Senāta 2020.gada 28.aprīļa spriedums lietā SKC-276/2020.

[2] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019.gada 17.oktobra spriedums (Lielā palāta) apvienotajā lietā “López Ribalda un citi pret Spāniju”, iesnieguma Nr.1874/13 un 8567/13.

Publikācija: itiesibas.lv