Sankciju pārbaudēm jābūt dokumentētām

Attīstoties noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas tiesību normu piemērošanas praksei, arvien vairāk pieaug tiesu spriedumu loma šajā jomā. Senāta 2023.gada 29.decembra spriedums lietā SKA-204/2023 ir kā papildu skaidrojums šīs jomas tiesību normu iztulkošanas jautājumos, apstiprinot vairākus iepriekš praksē zināmus pamatprincipus klienta izpētē, kā arī precizējot strīdīgu jautājumu zema riska klienta izpētē.

Kopš 2017.gada, kad Latvijā tika ieviesta direktīva 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, aktīvu praktisko lomu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas normu piemērošanā līdz šim ir ieņēmušas uzraudzības un kontroles institūcijas, ar pārbaužu, skaidrojumu un dažādu vadlīniju starpniecību nodrošinot ārējo tiesību normu iespējami vienveidīgu un paredzamu piemērošanu un privātpersonu tiesību ievērošanu. Vienlaikus, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NIL likums) subjektiem pilnveidojot zināšanas un pieredzi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas tiesību normu piemērošanā, privātpersonas arvien biežāk nepiekrīt atsevišķiem uzraudzības un kontroles institūciju lēmumiem, un tiesām attiecīgi ir jāveic kontrole pār izpildvaras darbību.

Lietas būtība

Konkrētās lietas apstākļi īsumā ir šādi: Valsts ieņēmumu dienests (VID) veica sabiedrības ar ierobežotu atbildību NIL likuma un Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma prasību izpildes pārbaudi. Pārbaudes rezultātā VID pieņēma lēmumu piemērot sodu saistībā ar likuma prasību neievērošanu klienta izpētes un sankciju ievērošanas un izpildes jomās. Konkrētā sabiedrība vērsās tiesā ar pieteikumu par VID lēmuma atcelšanu. Gan pirmās instances tiesa, gan apelācijas instances tiesa sabiedrības pieteikumu noraidīja, savukārt kasācijas instances tiesa apgabaltiesas spriedumu atstāja negrozītu. Spriedumā tiesa sniedza vērtējumu par jautājumiem klientu izpētē, patiesā labuma guvēja noskaidrošanā un pārbaudē, kā arī sankciju ievērošanā un izpildē.

Klienta izpēte pirms darījuma

NIL likuma subjektam cita starpā ir pienākums identificēt un izpētīt savus klientus, dokumentēt un glabāt attiecīgo informāciju, kā arī pēc uzraudzības un kontroles institūcijas pieprasījuma uzrādīt to. Šī likuma subjektam ir tiesības identificēt klientu – juridisku personu vai juridisku veidojumu –, iegūstot nepieciešamās ziņas no publiski pieejama uzticama un neatkarīga avota.

Tiesas spriedums apstiprina, ja NIL likuma subjekts attiecīgās identifikācijas ziņas ir ieguvis no publiski pieejama avota (arī no “Lursoft” datubāzes), tas atsevišķi var nepieprasīt klientiem uzrādīt konkrētus dokumentus un neizgatavot to dokumentu kopijas, uz kuru pamata klients ir identificēts. Tomēr minētais neatbrīvo to no pienākuma pienācīgi dokumentēt iegūto informāciju, lai cita starpā uzraudzības un kontroles institūcijai pierādītu, ka ir izpildījis likumā noteiktos pienākumus, un lai institūcija to varētu pārbaudīt un pārliecināties par to. Piemēram, lai apliecinātu, ka, izmantojot publiski pieejamu uzticamu informāciju, NIL likuma subjekts ir identificējis klientu, tas klienta identifikācijas kartei pievieno izdruku no attiecīgās datubāzes.

Patiesā labuma guvēja noskaidrošana

Gadījumos, kad veicama klienta izpēte, NIL likuma subjekta pienākums ir noskaidrot klienta patieso labuma guvēju un, balstoties uz risku novērtējumu, veikt nepieciešamos pasākumus, lai pārliecinātos, ka noskaidrots ir klienta reālais patiesais labuma guvējs.

Balstoties uz risku novērtējumu, NIL likuma subjekts noskaidro klienta patieso labuma guvēju:

• saņemot klienta apstiprinātu paziņojumu par patieso labuma guvēju;
• izmantojot ziņas vai dokumentus no Latvijas vai ārvalsts informācijas sistēmām;
• patstāvīgi noskaidrojot patieso labuma guvēju, ja ziņas par to nevar iegūt citādi.

Tas nozīmē, ka NIL likuma subjektam ikvienā gadījumā jānoskaidro klienta patiesais labuma guvējs. Nepieciešamo pasākumu īstenošanai, lai pārliecinātos, ka noskaidrotais patiesais labuma guvējs ir klienta reālais patiesais labuma guvējs, jābūt balstītai uz likuma subjekta novērtējumu par savu klientu riskiem. NIL likuma subjekta klientu riska novērtējums var ietekmēt veicamo pasākumu apjomu, kas konkrētajā situācijā nepieciešams, lai noskaidrotu un pārliecinātos par patieso labuma guvēju. Attiecīgi klientam ar augstāku risku ir nepieciešami plašāki pārbaudes pasākumi, lai izslēgtu šaubas par patiesā labuma guvēja atbilstību.

Sankciju risku novērtējumos iekļautas deklaratīvas norādes par klientu pārbaudi sankciju sarakstos bez apstiprinošiem pierādījumiem nav pietiekams pamats, lai konstatētu, ka attiecīgā pārbaude patiešām tika veikta

Saskaņā ar spriedumu nevar būt situācija, ka apstākļos, kad likuma subjekts savu klientu risku novērtējis kā zemu, tas vispār ir atbrīvojams no pienākuma veikt jebkādas darbības, lai pienācīgi pārliecinātos par klientu patieso labuma guvēju. Tieši pretēji – jebkura NIL likuma subjekta pienākums ir ne tikai noskaidrot, bet arī pārliecināties par noskaidrotā patiesā labuma guvēja atbilstību.

Minētais skaidrojums ietekmē pastāvošo nozares praksi zema riska klientu izpētē, jo, piemēram, Latvijas Bankas vadlīnijas “Vadlīnijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas un sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmas izveidei un klientu izpētei” paredz, ka gadījumos, kad pastāv zems noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas risks, klienta īpašnieku struktūra un tā saimnieciskā darbība ir caurskatāma un ekonomiski pamatota un darījumu apmēri ir nelieli, iestāde var neveikt papildu pasākumus patiesā labuma guvēja pārbaudei.

Vienlaikus iestāžu vadlīniju piemērošanas un patiesā labuma guvēja noskaidrošanas kontekstā jāmin arī cits Senāta 2023.gada 28.decembra spriedums lietā SKA-169/2023, kas skaidro, ka pārkāpums rodas, kad NIL likuma subjekts neievēro nevis vadlīnijas, bet gan konkrētā likuma prasības, kuru praktiskai piemērošanai ir izstrādātas vadlīnijas. Līdz ar to jebkuram NIL likuma piemērotājam primāri jāvērtē tieši paša likuma prasības.

Savukārt patiesā labuma guvēja noskaidrošanas plašākā sakarā jāatceras, ka NIL likums nosaka vienotus kritērijus patiesā labuma guvēja noskaidrošanai. Nav izslēgtas situācijas, kurās patiesā labuma guvēja noskaidrošana var būt apgrūtināta vai noteiktos apstākļos pat neiespējama. Šādos gadījumos piemērojama NIL likuma norma, kas paredz, ka likuma subjekts, atbilstoši pamatojot un dokumentējot darbības, kas veiktas, lai noskaidrotu patieso labuma guvēju, par juridiskas personas vai juridiska veidojuma patieso labuma guvēju var uzskatīt personu, kura ieņem amatu izpildinstitūcijā šajā juridiskajā personā vai juridiskā veidojumā, ja ir izmantoti visi iespējamie patiesā labuma guvēja noskaidrošanas līdzekļi un nav iespējams noskaidrot nevienu fizisku personu – patieso labuma guvēju –, kā arī izslēgtas šaubas, ka juridiskai personai vai juridiskam veidojumam ir cits patiesais labuma guvējs.

Sankciju ievērošana un izpilde

NIL likuma subjektiem ir pienākums veikt vairāku pasākumu kopumu, lai novērstu iesaistīšanos starptautisko un nacionālo sankciju prasību pārkāpšanā vai apiešanā, kā arī izvairīšanos no to izpildes. Spriedumā ir skaidrots, ka šo pienākumu izpilde nodrošina cita starpā to, ka NIL likuma subjekts neuzsāk gadījuma rakstura darījumus vai neturpina darījumus ar personu, kas pakļauta starptautiskajām vai nacionālajām sankcijām. Tas savukārt nozīmē, ka NIL likuma subjektam gan pirms darījuma attiecību nodibināšanas, gan darījuma attiecību laikā jāveic regulāras pārbaudes, lai pārliecinātos, vai klients, tā patiesais labuma guvējs vai pārstāvis nav pakļauts sankcijām.

No sprieduma skaidri izriet, ka visām sankciju pārbaudēm jābūt dokumentētām. Sankciju risku novērtējumos iekļautas deklaratīvas norādes par klientu pārbaudi sankciju sarakstos bez jebkādiem citiem šo pārbaudi apstiprinošiem pierādījumiem nav pietiekams pamats, lai konstatētu, ka attiecīgā pārbaude patiešām tika veikta. Ir nepieciešams dokumentēt attiecīgās pārbaudes apstākļus, tostarp tās datumu, pievienot dokumentus, kas apliecinātu pārbaudes faktu un tās rezultātus, piemēram, izdruku no attiecīgās tīmekļvietnes.

Publikācija: ifinanses.lv