Rūpības pienākums uzņēmējdarbības un cilvēktiesību kontekstā

Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības (business and human rights; BHR) ir starpdisciplinārs starptautisks diskurss, kas apvieno uzņēmējdarbību, korporatīvo pārvaldību, cilvēktiesības un vairākas citas jomas. Caur šo diskursu savā ziņā tiek lauzta tradicionālā cilvēktiesību aizsardzības izpratne par to, ka tikai valstij piemīt tāda vara, ar kuru var negatīvi ietekmēt cilvēktiesības. Un tā vietā tiek likts lielāks uzsvars uz uzņēmumu radīto negatīvo ietekmi un nepieciešamību to mazināt.

Vadošie uzņēmējdarbības un cilvēktiesību starptautiskie standarti, kas arvien biežāk tiek pārņemti arī valstu politikās un likumos, paredz, ka uzņēmumiem ir pienākums ievērot cilvēktiesības. Lai šo pienākumu izpildītu, tiem citstarp ir jāīsteno rūpības pienākums (due diligence) attiecībā uz cilvēktiesībām, vidi un citām atbildīgas uzņēmējdarbības jomām, lai identificētu un mazinātu savu negatīvo ietekmi.

Arī Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) šobrīd tiek izstrādāta Direktīva par uzņēmumu pienācīgu rūpību (rūpības pienākumu – autores piezīme)¹ attiecībā uz ilgtspēju (Corporate Sustainability Due Diligence Directive; turpmāk – CSDDD priekšlikums), ar kuru lielajiem uzņēmumiem tiks noteikts vispārīgs juridisks pienākums īstenot rūpības pienākumu attiecībā uz cilvēktiesībām un vidi (human rights and environmental due diligence).²

Līdz ar to šī raksta mērķis ir ieskicēt, ko ietver šis rūpības pienākums atbilstoši vadošajiem starptautiskajiem standartiem.

Īsumā par jēdziena “due diligence” nozīmi citos kontekstos

Jēdziens “due diligence” ir pazīstams vairākās nozarēs, piemēram, uzņēmējdarbībā, būvniecībā, jurisprudencē. Šim jēdzienam ir arī vairākas definīcijas. Uzņēmējdarbībā ar to saprot izpēti un analīzi par uzņēmumu vai organizāciju, kuru veic, lai sagatavotos darījumam (tādam kā uzņēmumu apvienošana vai vērtspapīru iegāde).³ Due diligence ir detalizēta uzņēmuma izpēte, lai nodrošinātu, ka tas ir apmierinošā stāvoklī darījuma mērķiem, piemēram, uzņēmumu apvienošanā mērķa uzņēmumu pārbauda grāmatveži, juristi, vadības konsultanti u.c., lai atklātu riskus un citu informāciju.⁴

Arī Latvijā gan uzņēmējiem, gan korporatīvo tiesību juristiem ir labi zināma šī due diligence jēdziena nozīme uzņēmumu iegādes un apvienošanas (mergers and acquisitions; M&A) darījumu, kā arī investīciju kontekstā. Latviešu valodā investīciju kontekstā due diligence apstiprinātā atbilsme ir “uzticamības pārbaude”, kura definēta kā izpēte, ko veic investori pirms investīciju veikšanas, piemēram, darījumdarbības un pārvaldības pārbaude, kā arī faktu patiesuma noteikšana.⁵

Jurisprudencē due diligence tiek definētas arī kā rūpes, ko saprātīga persona īsteno, lai izvairītos no kaitējuma citām personām vai to īpašumam.⁶ Proti, tas ir arī rūpības jeb rīcības standarts. Kā juridisku konceptu tā saturu piepilda arī katras atsevišķas tiesību nozares, kā arī tiesību sistēmas un valstu juridiskās metodoloģijas, tiesību teorijas un tradīciju īpatnības.

Arvien biežāk jēdziens “due diligence” tiek lietots arī ES tiesību aktos. Piemēram, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā ES naudas atmazgāšanas apkarošanas direktīvās ir atsauces uz customer due diligence,⁷ kas Finanšu un kapitāla tirgus komisijas normatīvajos noteikumos saukts par “klientu padziļinātu izpēti”.⁸ Kā skaidro Latvijas Banka, padziļināta izpēte ir klienta izpētes veids, kas nozīmē, ka pie risku paaugstinošiem faktoriem finanšu iestāde padziļināti pēta klienta darbību, iegūstot informāciju gan par pašu klientu un to, kas patiesībā gūst labumu no klienta darbības, gan par tā darījumiem un izcelsmi: kādi darījumi tiek veikti, kāda ir līdzekļu izcelsme, kas iesaistīti darījumos, kas ir klienta partneri, starp kuriem notiek darījumi, u.c.⁹

Savukārt uzņēmējdarbības un cilvēktiesību kontekstā jēdzienam due diligence ir cita patstāvīga nozīme. Proti, ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja skaidrojumā ir norādīts, ka “due diligence ir ticis definēts kā “tāds piesardzības, darbības vai vērības pasākums, kurš ir atbilstoši sagaidāms un kuru noteiktos apstākļos parasti īsteno saprātīga un piesardzīga [persona]; to vērtē nevis pēc kāda absolūta standarta, bet gan atkarībā no relatīvajiem ap­stākļiem attiecīgajā situācijā”. Pamatprincipu kontekstā human rights due diligence ietver nepārtrauktu pārvaldības procesu, kas saprātīgam un piesardzīgam uzņēmumam būtu jāīsteno, lai tas, ņemot vērā savus apstākļus (tostarp nozari, darbības kontekstu, izmēru un līdzīgus faktorus), izpildītu savu pienākumu ievērot cilvēktiesības.¹⁰

Kā redzams, uzņēmējdarbības un cilvēktiesību kontekstā rūpības pienākuma jēdziens savā ziņā ir atvasināts no iepriekš minētajām jēdziena due diligence nozīmēm. Autores ieskatā, tā lietošana uzņēmējdarbības un cilvēktiesību kontekstā ir nozīmīga tiktāl, ciktāl tā rada uzņēmējiem asociācijas ar nepieciešamību īstenot rūpības pienākuma procesu pēc augstākajiem rūpības standartiem, izmantojot uz risku balstītu pieeju.

Lasīt plašāk: juristavards.lv