Personas datu apstrāde komerciālo interešu labā

Leģitīmas intereses ir viens no sešiem pamatiem personas datu apstrādei, ko Vispārīgā datu aizsardzības regula (turpmāk – Datu regula) noteic datu apstrādei, turklāt tas ir plaši izmantots pamats, jo īpaši tā elastīguma dēļ. Datu pārziņiem šis datu apstrādes pamats ļauj apstrādāt datus situācijās, kad nav skaidra vai tieša juridiska pienākuma personas datus apstrādāt vai nav saņemta indivīda piekrišana. Taču šī pamata piemērošanas praksē nereti rodas jautājumi, vai datu pārziņa identificētās intereses patiesi varētu uzskatīt par leģitīmām un vai pārziņi neizmanto šo datu apstrādes pamatu tādēļ, ka neviens cits pamats datu apstrādi nepieļauj. Tādējādi pastāv risks, ka datu subjektu tiesības var tikt atstātas novārtā vai nepietiekami aizsargātas. Līdz ar to Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) secinājumi lietā,¹ kas atbild uz jautājumiem par to, vai komerciālas intereses pašas par sevi var būt par pamatu personas datu apstrādei, ir sevišķi nozīmīgi šo risku mazināšanai vai novēršanai.

Pamatlietas strīda būtība

Nīderlandes uzraudzības iestāde ir zināma ar savu stingro un ierobežojošo nostāju attiecībā uz leģitīmo interešu kā datu apstrādes pamata izmantošanu. Vēl 2019. gadā tā apgalvoja, ka personas datu izmantošana tikai peļņas vai komerciāla labuma gūšanas nolūkā nekad nevarētu būt uzskatāma par leģitīmo interesi atbilstoši Datu regulai. Turklāt par šo nostāju 2020. gadā bažas Nīderlandes uzraudzības iestādei izteica arī Eiropas Komisija.²

Par spīti Eiropas Komisijas aicinājumiem mainīt uzraudzības iestādes viedokli, interpretējot Datu regulā paredzēto juridisko pamatu datu apstrādei – leģitīmās intereses – tādējādi, ka komerciālās intereses varētu tikt uzskatītas par “leģitīmām”, ja atbilstoši interešu svēršanas testa rezultātiem datu subjekta tiesības un intereses nav par tām pārākas, Nīderlandes uzraudzības iestāde palika pie savas nostājas.

Konkrētās EST lietas strīda būtība ir tieši saistīta ar Nīderlandes uzraudzības iestādes nemainīgo nostāju attiecībā uz šauru leģitīmo interešu interpretāciju. Proti, 2019. gada nogalē uzraudzības iestāde piemēroja vairāk nekā pusmiljonu eiro lielu naudas sodu sporta federācijai par nepamatotu personas datu apstrādi un datu nodošanu trešajām personām. Sods tika piemērots KNLTB, kas ir Nīderlandes sporta federācija, kurā ietilpst tenisa apvienības un šo apvienību biedri. Līdzko fiziska persona kļūst par KNLTB sastāvā ietilpstošās tenisa apvienības biedru, tā automātiski kļūst arī par KNLTB biedru. Savukārt KNLTB, lai veicinātu tenisa popularitāti un atpazīstamību, kā arī savu biedru skaita pieaugumu, sadarbojas ar sponsoriem.

KNLTB nodeva informāciju par saviem biedriem diviem sponsoriem par atlīdzību. Viens no sponsoriem bija sporta preču tirgojoša sabiedrība. Savukārt otrs sponsors bija azartspēļu un kazino spēļu pakalpojumu sniedzējs. Abi sponsori to rīcībā esošos datus turpmāk izmantoja mārketinga nolūkiem, lai īstenotu dažādu veidu reklāmas kampaņas. Pēc atsevišķu KNLTB biedru sūdzībām Nīderlandes uzraudzības iestāde konstatēja Datu regulas pārkāpumus, jo, Nīderlandes uzraudzības iestādes ieskatā, KNLTB nodeva šo biedru datus bez viņu piekrišanas un šai datu izpaušanai nav leģitīma pamata. Nacionālā tiesa, kas izskatīja KNLTB sūdzību par piemēroto pārkāpumu, vērsās EST ar lūgumu skaidrot jēdziena “leģitīmās intereses” nozīmi un sasaisti ar pārziņa komerciālām interesēm pārdot tā rīcībā esošos personas datus ar mārketinga nolūkiem saistītu mērķu īstenošanai.

Būtiski norādīt, ka nacionālās tiesvedības ietvaros puses atzina, ka lietā nav strīda par piekrišanas neesamību. Proti, KNLTB nenoliedz, ka piekrišana atbilstoši Datu regulas prasībām no tās biedriem nav iegūta. Vienlaikus KNLTB ir diametrāli pretējs viedoklis par pārziņa tiesībām paļauties uz leģitīmajām interesēm, ja tās ir tikai komerciālās intereses. Atbilstoši Nīderlandes uzraudzības iestādes praksei leģitīmām interesēm ir jābūt tādām, kuras Eiropas Savienības vai valsts likumdevējs uzskata par aizsargājamām un kuras jānovērtē saskaņā ar “pozitīvo kritēriju”. Savukārt KNLTB uzskata, ka leģitīmajām interesēm nav obligāti jāizriet no personu pamattiesībām vai kāda konkrēta tiesību principa, likuma vai normas. KNLTB ieskatā, leģitīmas var būt jebkādas intereses, ja vien tās nav pretrunā likumam un tādējādi šādas intereses jānovērtē saskaņā ar “negatīvo kritēriju”.

Nīderlandes nacionālā tiesa vērsās EST, lūdzot skaidrot, kā nacionālajai tiesai būtu jāinterpretē jēdziens “leģitīmās intereses”, jo īpaši, vai tīri komerciālas intereses – un konkrēti arī tādas, kādas ir aplūkojamajā lietā, – var būt leģitīmas intereses atbilstoši Datu regulai.

Lasīt plašāk Jurista Vārdā.