Nodokļa atbrīvojums, zaudējot preces nepārvaramas varas rezultātā

Senāts 2024.gada 29.februārī pieņēma spriedumu lietā SKA-7/2024 par sabiedrības tiesībām lūgt Valsts ieņēmumu dienestam (VID) atmaksāt akcīzes nodokli (AN) par ugunsgrēkā iznīcinātām akcīzes precēm. Apskatām spriedumā paustās atziņas.

Likuma “Par akcīzes nodokli” (likums par AN) 21.panta 1.daļā paredzēts, ka preces var atbrīvot no AN, ja:

• konstatēts, ka preces zudušas nepārvaramas varas dēļ;
• ar valsts uzraudzības un kontroles iestāžu izsniegtiem dokumentiem var pierādīt, ka konkrētais iztrūkums nav radies uzņēmuma vainas dēļ.

Tā kā likums par AN nesniedz nepārvaramas varas jēdziena definīciju, Senāts spriedumā norādījis šī jēdziena interpretācijas būtiskos akcentus.

Lietas būtība

2014.gada 6.novembrī akciju sabiedrības “Amber Latvijas balzams” noliktavā izcēlās ugunsgrēks, kura rezultātā tika iznīcinātas tur glabātās akcīzes preces. Uzņēmums vērsās VID ar lūgumu atmaksāt AN par ugunsgrēkā iznīcinātajām akcīzes precēm.

Ar VID lēmumu atteikts veikt uzņēmuma muitas deklarācijās aprēķinātā AN atmaksu, norādot, ka nav izpildījušies likuma par AN 21.panta 1.daļas kritēriji. Valsts policijas (VP) lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu nav bijis norādīts ugunsgrēka izcelšanās cēlonis un nav bijis minēts, ka ugunsgrēks nav izcēlies uzņēmuma vainas dēļ. Arī citi kontroles iestāžu izsniegti dokumenti, kuri apliecinātu ugunsgrēka cēloni, netika iesniegti, tādēļ VID ieskatā konkrētais ugunsgrēks nebija uzskatāms par nepārvaramu varu.

Uzņēmums VID lēmumam nepiekrita un vērsās tiesā. Gan Administratīvā rajona tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu daļēji apmierināja un daļēji noraidīja. Administratīvā procesa dalībnieki Administratīvās apgabaltiesas spriedumu pārsūdzēja, un kasācijas tiesvedībā Senātam bija jāizšķir, kā interpretējams nepārvaramas varas jēdziens likuma par AN 21.panta 1.daļas kontekstā.

Senāta atziņas

Tā kā likuma par AN 21.panta 1.daļā ir integrētas direktīvā 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību, kā arī direktīvā 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārējo režīmu, ar ko atceļ direktīvu 92/12/EEK, ietvertās tiesību normas, Senāts uzsvēris, ka likums jāinterpretē šauri, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesības un Eiropas Savienības Tiesas (EST) paustās atziņas.

Atsaucoties uz EST praksi, nepārvaramas varas jēdzienā ietilpst gan subjektīvi, gan objektīvi elementi. Proti, subjektīvie elementi attiecas uz neparastiem un ārpus ieinteresētās personas ietekmes esošiem apstākļiem, bet objektīvie – uz konkrētās personas pienākumu vērsties pret neparastā notikuma sekām un bez pārmērīgām pūlēm veikt atbilstošus pasākumus. Tādējādi, Senāts secina, ka attiecīgie apstākļi atzīstami par nepārvaramu varu, ja konstatēts, ka šie apstākļi bijuši neparedzami un ārpus ieinteresētās personas kontroles un, pat ievērojot pienācīgu rūpību, ieinteresētā persona nav varējusi novērst radušos apstākļu izraisītās sekas.

Turklāt jāatceras, ka nepārvaramas varas jēdziens attiecas tikai uz ierobežotu gadījumu skaitu.

Senāts norāda, ka jākonstatē ne vien tas, ka tikusi ievērota pienācīga rūpība neparedzētā notikuma iestāšanās novēršanai, bet jāspēj secināt arī tas, ka ieinteresētā persona, ievērojot pienācīgu rūpību, darījusi visu nepieciešamo, lai mazinātu neparedzētā notikuma sekas. Piemēram, ieinteresētā persona ievērojusi preču uzglabāšanas, noliktavas izkārtojuma un ugunsdrošības inventāra atbilstības noteikumus. Pat ja ar valsts uzraudzības un kontroles iestāžu izsniegtiem dokumentiem apstiprināts, ka konkrētais notikums nav radies uzņēmuma vainas dēļ (šajā lietā VP lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu un VP vēstule par ugunsgrēka cēloņiem apliecināja, ka negadījums nebija radies uzņēmuma vainas dēļ), tāpat jāvērtē, vai tikusi ievērota pienācīga rūpība, lai izvairītos no akcīzes preču zuduma.

Līdz ar to fakts, ka neparedzētais gadījums izcēlies no ieinteresētās personas rīcības neatkarīgu apstākļu dēļ, uzreiz neliecina par to, ka preces gājušas bojā no tās neatkarīgu apstākļu dēļ. Situācijās, kad jākonstatē, ka preces gājušas bojā nepārvaramas varas apstākļos, ir jāizvērtē, vai tikuši ievēroti tie normatīvie akti, kuru neievērošana varētu sekmēt preču bojāeju. Nevērtējot minētos apstākļus, var tikt pieņemts pārsteidzīgs lēmums par preču bojāeju nepārvaramas varas rezultātā.

Attiecībā uz AN atmaksu Senāts uzsver, ka likuma par AN 21.pants tikai paredz nodokļa atbrīvojumus, bet, lai tos patiešām piemērotu un varētu atgūt no valsts budžeta atmaksājamās summas, tās ir gan jānorāda nodokļu deklarācijā, gan jāpamato ar attaisnojuma dokumentiem, kas apstiprina atbrīvojuma pamatotību.

Tātad katrā konkrētajā gadījumā, kad jāizšķir jautājums par to, vai preces ir zudušas nepārvaramas varas rezultātā un tādēļ atbrīvojamas no AN, ir jāvērtē visi konkrētās situācijas apstākļi, uzņēmuma rīcība un lietā esošo attaisnojuma dokumentu atbilstība.

Publikācija: ifinanses.lv