Latvijas šķīrējtiesu regulējuma reforma – caur ērkšķiem uz zvaigznēm?

“Latvijas šķīrējtiesu regulējums ir nepilnīgs, un pirms astoņiem gadiem pieņemtais Šķīrējtiesu likums šīs nepilnības nav novērsis.”¹ Tā pirms vairāk nekā gada kopā ar kolēģiem iesākām rakstu ar nosaukumu “Nepieciešamie uzlabojumi Latvijas šķīrējtiesu regulējumā”, kas tika publicēts žurnālā “Jurista Vārds”. Raksts tapa neilgi pēc Satversmes tiesas 2023. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2022-03-01, kurā tika atzīts, ka Latvijas šķīrējtiesas procesa uzraudzības regulējums ir nepilnīgs un neatbilst Satversmei. Lai arī Satversmes tiesas spriedums attiecās tikai uz šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas mehānisma neesamību Latvijas tiesībās, tajā ietvertie secinājumi par Latvijas šķīrējtiesas procesa uzraudzības regulējuma nepilnībām izgaismoja daudz plašāku, vairāku gadu garumā sasāpējušos jautājumu loku.

Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas šķīrējtiesu regulējuma attīstības ceļš ir bijis ērkšķiem pilns. Lai arī līdz zvaigznēm vēl tālu, 2024. gada 6. jūnijā pieņemtie grozījumi Civilprocesa likumā un Šķīrējtiesu likumā liecina, ka beidzot esam uz pareizā ceļa. Mēdz teikt, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Ja raugāmies uz Latvijas šķīrējtiesas procesa uzraudzības regulējumu un attīstību laika gaitā, grūti iedomāties vēl trāpīgāku parunu.

Tā vien šķiet, ka visas nedienas ar Latvijas šķīrējtiesu regulējumu sākās tikai pēc neatkarības atjaunošanas. Vēl pirms Otrā pasaules kara sākuma gan Civīlprocesa nolikums, gan jau vēlāk 1938. gada Civilprocesa likums paredzēja gan tam laikam, gan arī mūsdienu standartiem un prasībām atbilstošu šķīrējtiesas procesa uzraudzības regulējumu. 1938. gada Civilprocesa likuma 1518.–1521. pants regulēja šķīrējtiesas spriedumu apstrīdēšanas un atcelšanas kārtību. Likums paredzēja vairākus pamatus, saskaņā ar kuriem uz prāvnieku sūdzībām šķīrējtiesas spriedumi atzīstami par spēkā neesošiem un anulējamiem (1518. pants). Tāpat likums paredzēja vairākus pamatus, saskaņā ar kuriem valsts tiesas ex officio varēja atzīt šķīrējtiesas spriedumus par neesošiem (1519. pants). Par šķīrējtiesas spriedumu apstrīdēšanas būtisko nozīmi izvērsti rakstīts arī tā laika juridiskajā literatūrā.² Prakse bija izveidojusies arī Senātam.³ Turklāt valsts tiesu atbalsts bija pieejams, piemēram, arī starpnieku (šķīrējtiesnešu) iecelšanā (1498. pants).

Saprotams, ka padomju okupācijas laikā par šķīrējtiesu kā alternatīvu strīdu risināšanas mehānismu un valsts uzraudzību nebija iespējams runāt. Pēc neatkarības atgūšanas, 1998. gada Civilprocesa likuma izstrādes pašā sākumā 1994. gadā, tika izstrādāts moderns, tam laikam atbilstošs un uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) 1985. gada 21. jūnija Starptautiskās komercšķīrējtiesas parauglikumu (turpmāk – Parauglikums) balstīts šķīrējtiesu regulējums. Tomēr vēlāk 1998. gada Civilprocesa likuma izstrādes gaitā virsroku diemžēl guva padomju okupācijas laikā valdošie uzskati par šķīrējtiesas procesu un pēc iespējas mazāku valsts uzraudzību pār to. Tas savukārt rezultējās starptautiskai praksei neatbilstošā regulējumā.

Turklāt likumdevēja nepārdomātā izvēle, Civilprocesa likuma (pamata redakcijā) 486. panta trešajā daļā paredzot, ka pastāvīgo šķīrējtiesu var izveidot jebkura juridiska persona, noveda pie nesamērīgi augsta pastāvīgo šķīrējtiesu skaita un no tā izrietošajām negatīvajām sekām. Tieši augstais pastāvīgo šķīrējtiesu skaits laika gaitā ir iesējis bailes gan no tik nepieciešamās tiesu iesaistes šķīrējtiesas procesā, gan no Parauglikumam atbilstoša regulējuma pieņemšanas (kas šādu tiesu iesaisti paredz).

Izpratne par valsts uzraudzību šķīrējtiesas procesā un šīs uzraudzības tvērumu ir mainījusies arī Satversmes tiesai. Lai arī jau tālajā 2005. gadā spriedumā lietā Nr. 2004-10-01 Satversmes tiesa izteica bažas par to, “vai nepieciešams atteikties no pasaulē pazīstama un pieņemta šķīrējtiesu kontroles modeļa” (9.1. punkts), un norādīja, ka “pasaulē akceptētajam šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūtam Latvijā būtu jo sevišķi liela nozīme” (10. punkts), vienlaikus tika atzīts, ka “kontrole izpildu raksta izsniegšanas stadijā ir uzskatāma par pietiekamu līdzekli vismaz pamattiesību ievērošanas nodrošināšanai” (9.1. punkts).

Secīgi 2007. un 2008. gadā sekoja neveiksmīgi mēģinājumi reanimēt Latvijas šķīrējtiesu regulējumu. Tomēr nesekmīgi. Kad 2012. gadā atsākās diskusijas par nepieciešamību reformēt šķīrējtiesu regulējumu, darba grupa, kuras sastāvā bija arī vairāki šī tematiskā numura autori, izstrādāja Parauglikumam atbilstošu Šķīrējtiesu likuma projektu. Tomēr tas neguva atbalstu. Tā vietā Šķīrējtiesu likums tika balstīts uz 2007. un 2008. gada neveiksmīgajiem projektiem, par kuru atbilstību starptautiskiem šķīrējtiesu standartiem izteica šaubas arī ārvalstu eksperti.⁴

Par valsts tiesu uzraudzību un iesaisti šķīrējtiesas procesā Šķīrējtiesu likuma anotācijā skaidrots, ka vispārējās jurisdikcijas tiesu “iesaiste, piemēram, par pierādījumu iegūšanu un nodrošināšanu, šķīrējtiesnešu iecelšanu, šķīrējtiesnesim pieteiktā noraidījuma izlemšanu” Šķīrējtiesu likumā netika paredzēta, aizbildinoties ar “vispārējās jurisdikcijas tiesu pašreizējo noslodzi un lietu izskatīšanas termiņiem”.⁵

Minēto ieganstu vispārējās jurisdikcijas tiesu iesaistes neparedzēšanai Šķīrējtiesu likumā jau pēc Šķīrējtiesu likuma pieņemšanas (bet pirms tā stāšanās spēkā) spriedumā lietā Nr. 2014-09-1 par nepamatotu atzina Satversmes tiesa, norādot, ka arguments par vispārējas jurisdikcijas tiesu noslodzi “pats par sevi nevar kalpot par pamatojumu tam, lai personai pamattiesības tiktu atņemtas pēc būtības. Proti, likumdevēja izraudzītais mērķis – mazināt vispārējās jurisdikcijas tiesu noslodzi un tādējādi paātrināt citus tiesvedības procesus – nedrīkst apdraudēt tādu personas pamattiesību aizsardzību, no kurām tā nav labprātīgi atteikusies. Izskatāmajā gadījumā, kad saduras nepieciešamība sekmēt tiesvedības procesa ātrumu ar nepieciešamību aizsargāt personai būtiskas tiesības, tieši personai būtisko tiesību aizsardzībai ir piešķirama priekšroka” (20.2.1. punkts). Turklāt, atzīstot, ka “starptautiski akceptētajam šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūtam Latvijā būtu sevišķi liela nozīme”, Satversmes tiesa atkārtoti vērsa “Saeimas uzmanību uz nepieciešamību noteikt šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas pamatus un kārtību” (22. punkts).

Lai arī sekoja nelieli kosmētiski uzlabojumi, vispārējās jurisdikcijas tiesām tagad skatot arī pieteikumus par šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā neesošu, tie vēl joprojām bija tikai ielāpi starptautiskiem standartiem kopumā neatbilstošam šķīrējtiesu regulējumam. Turklāt, neskatoties uz atkārtoto Satversmes tiesas aicinājumu, likumdevējs jau atkal nerīkojās un šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas pamati un kārtība Latvijas tiesībās tā arī netika noteikti.

2022. gada sākumā šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas mehānisma neesamība tika apstrīdēta Satversmes tiesā. 2023. gada 23. februārī Satversmes tiesa taisīja spriedumu lietā Nr. 2022-03-01 un citstarp secināja, ka “situācijā, kurā Satversmes tiesa jau iepriekš vērsusi likumdevēja uzmanību uz šķīrējtiesas procesa uzraudzības tiesiskā regulējuma trūkumiem, likumdevējam ilgstoši neieviešot efektīvu šķīrējtiesas procesa uzraudzības mehānismu, tiek mazināta sabiedrības uzticēšanās ne tikai šķīrējtiesām, bet arī pašai valstij un tiesībām” (14.2. punkts).

Secinot, ka Latvijas šķīrējtiesas procesa uzraudzības regulējums ir nepilnīgs un neatbilstošs Satversmei, lietā apstrīdētās normas tika atzītas par spēkā neesošām no 2024. gada 1. marta, likumdevējam dodot laiku tiesiskā regulējuma izstrādei.

Drīz pēc Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas ar tieslietu ministres 2023. gada 24. aprīļa rīkojumu Nr. 1-1/77 “Par darba grupas izveidi Satversmes tiesas 2023. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2022-03-01 izpildei” tika izveidota darba grupa nepieciešamo grozījumu izstrādei. Darba grupas sastāvā citstarp bija Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Finanšu nozares asociācijas, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, Ārvalsts investoru padomes un tiesu pārstāvji.

Liels prieks, ka jau vienā no pirmajām darba grupas sanāksmēm darba grupas locekļu starpā valdīja vienprātība, ka šis brīdis ir jāizmanto, lai Latvijas tiesību sistēmā ieviestu ne tikai šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas mehānismu, tādējādi izpildot Satversmes tiesas spriedumu, bet arī citus jau sen nepieciešamus uzlabojumus, tādējādi tuvinot Latvijas šķīrējtiesu regulējumu Parauglikumā noteiktajiem, starptautiski atzītajiem standartiem.

Vairāki Tieslietu ministrijas darba grupas locekļi ir arī šī tematiskā numura rakstu autori. Lai arī katrs mazākais šķīrējtiesu regulējuma uzlabojums kolēģu rakstos netiks iztirzāts, esmu priecīgs, ka plašais autoru loks sniegs izvērstu ieskatu būtiskākajās regulējuma izmaiņās. Liels paldies žurnāla “Jurista Vārds” redakcijai par aicinājumu būt šī tematiskā numura viesredaktoram. No sirds ceru, ka kolēģu rakstos sniegtie skaidrojumi palīdzēs labāk piemērot jaunos noteikumus praksē, veidojot vienveidīgu un uz starptautiskiem standartiem un to izpratni balstītu tiesu praksi.