Kas jāzina par saistīto personu darījumiem: būtība un regulējums Latvijā

Saturs

• Saistīto personu darījumu jēdziens
• Attīstība Latvijā
• Starptautiskie dokumenti
• Latvijas regulējums
• Kas ir saistītās personas?
• Kādi darījumi ar saistīto personu pakļauti Komerclikuma noslēgšanas procedūrai?
• Parasti veicamā komercdarbība
• Tirgus nosacījumi
• Darījumu apstrīdēšana
• Secinājumi

 

Ievads

Saistīto personu darījumu regulējums ir būtiska uzņēmējdarbības un komercdarījumu caurskatāmības daļa. Šāda regulējuma mērķis ir nodrošināt, ka darījumi, kuros iesaistītas saistītās personas, tiek veikti godprātīgi, atbilstoši tirgus nosacījumiem un normatīvo aktu prasībām. Tieši tādēļ likumā paredzēti noteikumi, kas paredz skaidru kārtību, kā šādi darījumi tiek atklāti un apstiprināti. Vienlaikus ir svarīgi uzsvērt, ka saistīto personu darījumu regulējums balstās uz īpašu procedūras piemērošanu, kuras neievērošana var novest pie darījuma atzīšanas par spēkā neesošu. Šajā rakstā tiks aplūkoti saistīto personu darījumu apstiprināšanas un spēkā esamības kritēriji, trešo personu aizsardzība un tiesu prakse, kas saistīta ar šiem jautājumiem.

Saistīto personu darījumu jēdziens

Saistīto personu darījumi ir starp divām vai vairākām personām vai uzņēmumiem, kuri ir savstarpēji saistīti ar īpašumtiesībām, ekonomisko varu, vadību, radniecību vai citādi. Saistīto personu darījumi ietver pusi vai puses, kuras var kontrolēt darījuma nosacījumus savā labā. Šie darījumi tiek īpaši uzraudzīti, jo pastāv risks, ka tie nav veikti tirgus apstākļos (t.i., atbilstoši godīgai un neatkarīgai tirgus vērtībai) un var tikt izmantoti personiska labuma (self-dealing) un citiem negodīgiem nolūkiem. Kā piemēram, preču un pakalpojumu pārdošana starp saistītajiem uzņēmumiem; aizdevumu piešķiršana starp mātes uzņēmumu un meitas uzņēmumiem, t.sk. galvojumu izsniegšanas par cita uzņēmuma (t.sk. grupas) saistību izpildi, darījumi starp uzņēmumu un tā īpašniekiem vai vadību (piemēram, atlīdzības, vadības prēmijas, aizdevumi īpašniekiem), piegādes līgumi, pat sabiedrību dibināšanas līgumi, nomas līgumi un citi.

Daudzas valstis, tostarp Latvija, piemēro īpašus noteikumus un informācijas atklāšanas prasības saistīto personu darījumiem un jautājumiem, lai nodrošinātu to caurspīdīgumu un likumību. Uzņēmumiem var būt pienākums atklāt šādus darījumus savos finanšu pārskatos un veikt īpašu procedūru darījumu apstiprināšanai, lai darījumam būtu tiesīgs spēks.

Šāda veida regulējumi pastāv, lai novērstu iespējamu resursu nepareizu sadali vai pat nodokļu apiešanu, kas varētu rasties no darījumiem starp saistītajām personām, kā arī lai nodrošinātu pienācīgu investoru un citu kreditoru tiesību un interešu pienācīgu aizsardzību.

Attīstība Latvijā

Saistīto personu darījumu attīstības vēsture Latvijā ir cieši saistīta ar ekonomiskajiem, politiskajiem un juridiskajiem procesiem, kas notikuši valstī kopš neatkarības atjaunošanas. Tā ietver vairākus posmus, sākot no agrīnajiem tirgus ekonomikas izveides gadiem līdz mūsdienām, kur tiek piemēroti starptautiski atzīti korporatīvās pārvaldības un nodokļu regulējuma principi.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas valsts strauji pārgāja uz tirgus ekonomiku. Šajā periodā regulējumi, kas attiecās uz uzņēmējdarbību un finanšu darījumiem, bija nepilnīgi. Daudzi uzņēmēji izmantoja juridisko sistēmu, kas bija vēl attīstības stadijā, un saistīto personu darījumi bieži nebija pienācīgi uzraudzīti. Tas veicināja plašus interešu konfliktus, negodīgus darījumus un arī privatizācijas procesus.

Kā viena no sākotnējām Latvijas valdības iniciatīvām bija “Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plāns 2011. gadam”[1]. Tas, vadoties no  Pasaules Bankas 2011. gada starptautiskā pētījuma “Doing Business”[2], cita starpā, paredzēja pasākumus investoru aizsardzībai, jo Latvija, ierindojoties 59. vietā aspektā “Investoru tiesību aizsardzība”, zaudēja reitingu par 2 vietām. Sekojoši – tika izstrādāti grozījumi Komerclikumā, kas ieviesa jaunu XI sadaļas 1.¹ nodaļu “Ierobežojumi darījuma slēgšanai ar sabiedrības dibinātāju, dalībnieku, valdes vai padomes locekli un saistīto personu”, papildinot likumu ar jauniem 139.¹, 139.² un 139.³ pantiem. Komerclikuma redakcija stājas spēkā 2012. gada 10. jūlijā un bija spēkā līdz 2017. gada 12. jūlijam.

Turpmāk svarīgs notikums bija Latvijas pievienošanās OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija; angļu valodā Organisation for Economic Co-operation and Development) 2016. gadā. Dalība OECD nozīmēja, ka Latvija uzņemas ievērot starptautiskos principus, kas attiecas uz uzņēmumu pārvaldību, tostarp saistīto personu darījumiem.

Kā vienu no prioritārām rekomendācijām OECD noteica, ka Latvijai jānovērš trūkumi, kas identificēti attiecībā uz saistīto personu darījumiem un to atklāšanu. Rekomendācija tika ņemta vērā, izstrādājot grozījumus Komerclikumā un grozījumus Finanšu instrumentu tirgus likumā.

Rezultātā Latvijas tiesību sistēmā šobrīd kopš 2017. gada ir spēkā esošs regulējums saistīto personu darījumu atklāšanā un apstiprināšanā – galvenokārt Komerclikumā un Finanšu instrumentu tirgus likumā. Komerclikumā svītrojot iepriekš iekļauto XI sadaļas 1.¹ nodaļu “Ierobežojumi darījuma slēgšanai ar sabiedrības dibinātāju, dalībnieku, valdes vai padomes locekli un saistīto personu” ar tās 139.¹, 139.² un 139.³ pantiem un ieviešot jaunu XI sadaļas 6. nodaļu “Darījumi ar saistītajām personām” (spēkā no 2017. gada 13. jūlija) ar tajā iekļautajiem 184.¹ un 184.² pantiem. Savukārt Finanšu instrumentu tirgus likumā (spēkā no 2017. gada 04. oktobra) – ieviešot saistīto pušu definīciju un D sadaļas III nodaļā “Regulāri sniedzamā informācija” iekļaujot jaunu 59.¹ pantu “Netipiska un nozīmīga apjoma darījuma ar saistīto pusi noslēgšana un atklāšana”.

Papildus jāpiemin arī korporatīvās pārvaldības attīstības loma Latvijā. 2010. gadā NASDAQ OMX Riga[3] izstrādāja “Korporatīvās pārvaldības principus”, lai uzlabotu biržā kotēto uzņēmumu pārvaldību, balstoties uz Eiropas un OECD vadlīnijām. Savukārt 2020. gadā tika izveidots jauns “Korporatīvās pārvaldības kodekss”, kas pielāgo uzņēmumu pārvaldības standartus mūsdienu prasībām, īpaši pievēršoties ilgtspējai un caurskatāmībai.

Saistīto personu darījumu kontekstā būtiska nozīme ir arī starptautiskajiem grāmatvedības standartiem. Jau 2006. gadā likumā “Par uzņēmumu gada pārskatiem” tika iekļauta atsauce uz šiem standartiem, ieviešot “saistītās puses” jēdzienu un nosakot arī pienākumu atklāt informāciju par sabiedrības darījumiem ar saistītām pusēm.

Starptautiskie dokumenti

Doing Business

Pasaules Bankas starptautiskais pētījums “Doing Business” ir ikgadējs ziņojums, kas novērtē un salīdzina uzņēmējdarbības regulējumu un tā ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi šobrīd 183 valstīs. Tas analizē tādus rādītājus kā uzņēmuma dibināšanas vienkāršība, būvatļauju iegūšana, kredītu pieejamība, investoru aizsardzība un nodokļu maksāšana.

Pasaules Bankas 2011. gada starptautiskais pētījums “Doing Business” bija viens no pirmajiem iniciatīvas dokumentiem, uz kura pamata Latvijas valdība pievērsa pastiprinātu uzmanību saistīto personu darījumu regulējumam. Šis “Doing Business” pētījums novērtē mazākuma akcionāru aizsardzības spēku pret uzņēmumu vadības ļaunprātīgu uzņēmuma aktīvu izmantošanu personīgā labuma gūšanai.

G20/OECD Korporatīvās pārvaldības principi

G20/OECD Korporatīvās pārvaldības principi[4], kas sākotnēji pieņemti 1999. gadā un vairākkārt aktualizēti, ietver labāko korporatīvās pārvaldības praksi OECD dalībvalstīs un kalpo kā starptautisks etalons normatīvā regulējuma un prakses pilnveidošanai. Latvija, kļūstot par OECD dalībvalsti 2016. gadā, pielāgoja savu regulējumu šiem principiem, kas atspoguļo mūsdienu tendences un izaicinājumus, un aktīvi piedalījās principu pārskatīšanas procesā, tādējādi apliecinot savu atbilstību starptautiski atzītajiem labas pārvaldības standartiem.

OECD ziņojums “Saistīto pušu darījumi un mazākuma akcionāru tiesības”

Kā vēl viens no OECD dokumentiem ir izceļams 2012. gada ziņojums “Saistīto pušu darījumi un mazākuma akcionāru tiesības”[5]. Tas ir OECD publicēts dokuments, kas aplūko saistīto personu darījumus un to ietekmi uz mazākuma akcionāru tiesībām. Šajā ziņojumā tiek apskatīti dažādi juridiskie un normatīvie regulējumi 31 jurisdikcijā (OECD un ne-OECD valstīs). Turklāt tiek detalizēti analizētas piecas jurisdikcijas (Beļģija, Francija, Itālija, Izraēla un Indija), lai sniegtu plašāku ieskatu un salīdzinājumus par šādu darījumu pārvaldību un regulējumu. Galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, kā novērst iespējamo ļaunprātīgu saistīto personu darījumu izmantošanu un aizsargāt mazākuma akcionārus, ņemot vērā iespējamos interešu konfliktus, kas var rasties, kad uzņēmuma vadība, padomes locekļi vai kontrolējošie akcionāri var ietekmēt darījumus uzņēmuma ietvaros savā labā.

Apkopojot mērķus šajos dokumentos, pēc būtības var izdalīt četras galvenās jomas, kas skar saistīto personu darījumus un to pārvaldību:

1. caurspīdīgums un informācijas atklāšana,
2. interešu konfliktu risināšana,
3. apstiprināšanas un uzraudzības mehānismi,
4. mazākuma akcionāru aizsardzība.

Šie mērķi veicina uzņēmumu pārvaldības caurspīdību un efektivitāti un uzsver nepieciešamību pēc regulējuma, lai aizsargātu mazākuma akcionārus un investoru tiesības, nodrošinot pārredzamību un godīgu attieksmi saistīto personu darījumos.

Latvijas regulējums

Izstrādājot Komerclikuma jauno XI sadaļas 6. nodaļu “Darījumi ar saistītajām personām”, likumprojekta anotācijā[6] viens no mērķiem bija ieviest OECD rekomendāciju par nepieciešamību pārskatīt normatīvo regulējumu par saistīto pušu darījumu izvērtēšanu, saskaņošanu un atklāšanu. Tāpat arī Finanšu instrumentu tirgus likuma grozījumu anotācijā[7] ir likta atsauce uz OECD rekomendāciju. Jāsecina, ka Latvijas likumdevēja mērķis nesaraujami saskan ar OECD dokumentu mērķiem.

Komerclikuma XI sadaļas 6. nodaļa “Darījumi ar saistītajām personām” ietver divus pantus, no kuriem viens definē saistīto personu jēdzienu (184.¹), bet otrs (184.²) – regulē slēdzamā darījuma atklāšanas un noslēgšanas kārtību, nosakot darījumu veidus, uz kādiem šī kārtība attiecas, kā arī informācijas apjomu, kāda atklājama pirms darījuma slēgšanas, piekrišanas saņemšanai. Šīs Komerclikuma prasības ir vispārīgās normas, kas atteicas uz visām kapitālsabiedrībām.

Finanšu instrumentu tirgus likuma (turpmāk arī kā FITL) 59.¹ pants attiecas uz kapitālsabiedrībām, kuru akcijas iekļautas regulētajā tirgū. Šī likuma 1. panta ceturtajā daļā tiek sniegta atsauce uz 24. Starptautisko grāmatvedības standartu “Informācijas atklāšana par saistītajām pusēm” (turpmāk arī IAS 24), kurā dota definīcija “saistītā puse”, vai precīzāk – uz regulas (ES) Nr. 2023/1803, ar ko pieņem vairākus starptautiskos grāmatvedības standartus, attiecīgo pielikumu. Identisks risinājums ir ietverts arī Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma (turpmāk arī kā Pārskatu likums) 1. panta trešajā daļā.

FITL 59.¹ pants paredz plašākas informācijas atklāšanas prasības (biržas sabiedrībām). Tādējādi FITL izšķir divu veidu saistīto pušu darījumus: netipiski darījumi (tādi, kas nav slēgti akciju sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros vai neatbilst parastajiem tirgus nosacījumiem) un nozīmīga apjoma darījumi (tādi, kas atbilst likumā noteiktajiem kvantitatīvajiem kritērijiem).

Nozīmīga apjoma darījums ir darījums par aktīviem vismaz 10 procentu apmērā no kapitālsabiedrības pamatkapitāla vai pašu kapitāla (mazākais), bet ne mazāk par 35 000 eiro. Nozīmīga apjoma darījumiem ir attiecināmas tikai FITL noteiktās atklāšanas prasības, bet šiem darījumiem nav piemērojama Komerclikumā noteiktā darījumu noslēgšanas kārtība.

Savukārt, netipiski darījumi ir slēdzami Komerclikumā noteiktajā kārtībā (nepieciešama padomes piekrišana vai akcionāru sapulces piekrišana), un pēc darījuma noslēgšanas tie ir atklājami FITL noteiktajā kārtībā.

Tādējādi, FITL nosaka informācijas atklāšanas prasības abu veidu saistīto personu darījumiem: netipiskiem un nozīmīga apjoma. Taču, noslēgšanas kārtība un procedūras neievērošanas sekas netipiskiem darījumiem vērtējamas atbilstoši Komerclikuma 184.² pantam.

FITL attiecas uz biržā kotētām sabiedrībām, bet Komerclikuma normas – gan uz biržā kotētajām sabiedrībām attiecībā uz netipiskiem darījumiem, gan uz citām kapitālsabiedrībām.

Kas ir saistītās personas?

Jēdzienus “saistītās personas” (Komerclikums) un “saistītās puses” (FITL un Pārskatu likums) var uztvert par līdzīgiem un pat vienādiem. Tomēr tā tas nav.

Visnotaļ sarežģīta “saistītās puses” definīcija ar uzskaitījumiem ir sniegta IAS 24, uz ko atsaucas FITL un Pārskatu likums. Tā ietver trīs apakšpunktus par fiziskām personām un to ģimenes locekļiem un astoņus par uzņēmumiem, kad tie uzskatāmi par saistītām pusēm. Turklāt, ģimenes locekļu definīcijā ir ietekmes uz privātpersonu izvērtējuma kritērijs, kas nozīmē, ka sniegtais uzskaitījums ar bērniem, dzīvesbiedriem, to katra bērniem vai apgādājamiem nav izsmeļošs. Sīkāk skatīt regulas (ES) Nr. 2023/1803[8] pielikumā 24. standarta 9. punktu

Komerclikuma 184.¹ pants definē “saistītās personas” jēdzienu. Par saistīto personu ir uzskatāms/-a:

1. sabiedrības dalībnieks, kuram ir tieša izšķirošā ietekme sabiedrībā (panta 1. punkts);
2. valdes vai padomes loceklis pašā sabiedrībā vai dalībniekā ar izšķirošu ietekmi (2. un 3. punkts);
3. persona, kas ir dalībnieka ar izšķirošu ietekmi vai sabiedrības valdes vai padomes locekļa radinieks līdz otrajai radniecības pakāpei, laulātais vai svainis līdz pirmajai svainības pakāpei, vai persona, ar kuru tai ir kopīga saimniecība (4. punkts);
4. juridiska persona, kurā dalībniekam ar izšķirošu ietekmi, sabiedrības valdes vai padomes loceklim, vai kādam no šo personu radiniekam līdz otrajai radniecības pakāpei, laulātajam vai svainim līdz pirmajai svainības pakāpei, vai personai, ar kuru tai ir kopīga saimniecība, ir izšķirošā ietekme (5. punkts).

Jēdzienus izšķirošā ietekme un tieša izšķirošā ietekme jāinterpretē atbilstoši Koncernu likuma attiecīgi 3. pantam un 4. panta otrajai daļai.

Jēdziens ar sabiedrību “saistītā persona” ir sašaurinātāks un vērsts uz konkrētiem personu un juridisko attiecību veidiem. Savukārt “saistītā puse” ir plašāks termins, kas aptver personas un uzņēmumus, kas var ietekmēt uzņēmuma darbību vai būt ietekmēti. Tostarp koncernus un vadības personāla pakalpojumu sniedzējus. Par saistīto pusi būs uzskatāma ne tikai mātes sabiedrība, bet, piemēram, arī meitas sabiedrība un jebkura cita attiecīgajā komercsabiedrību grupā esoša sabiedrība.

FITL un Pārskatu likuma atsauce uz IAS 24 prasa padziļinātāku izvērtējumu attiecībā uz saistīto pusi. Biržā kotētiem uzņēmumiem šādu personu loks, kas uzskatāmas par IAS 24 saistīto pusi, ir plašāks nekā Komerclikuma 184.¹ pantā, kas nozīmē, ka Komerclikuma prasības uz netipisku darījumu apstiprināšanas procedūru biržas uzņēmumiem ir piemērojamas attiecībā uz plašāku personu loku, nekā Komerclikums tādu nosaka citām kapitālsabiedrībām. Tātad biržas uzņēmumiem Komerclikuma netipisko darījumu apstiprināšanas procedūra atbilstoši Komerclikuma prasībām ir veicama nevis pēc “saistītās personas” konstatējuma atbilstoši Komerclikuma 184.¹ pantam, bet gan “saistītās puses” identificēšanas atbilstoši IAS 24.

Jāpiemin arī, ka kopš 2003. gada likums “Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 18. punktā ievieš terminu “saistītās personas”, kas piemērojams kontekstā ar preču, darbu un pakalpojumu cenu noteikšanu nodokļu aprēķināšanas vajadzībām, un tāpat kā IAS 24 jēdziens sīkāk šeit apskatīts netiks. Tāpat arī pieminams, ka Maksātnespējas likums paredz “ieinteresētās personas” jēdzienu, kas ir līdzīgs, tomēr plašāks, paredzot arī prokūristu un komercpilnvarnieku, kā arī kreditoru, kas atrodas vienā koncernā ar parādnieku un pat arī dalībnieka vai pārvaldes institūciju locekļa partneri[9].

Kādi darījumi ar saistīto personu pakļauti Komerclikuma noslēgšanas procedūrai?

Komerclikuma 184.² pants nosaka, ka šī panta noteikumi attiecas uz darījumiem, kas nav slēgti sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros vai neatbilst tirgus nosacījumiem. Savukārt FITL 59.¹ panta otrā daļa definē, ka netipisks darījums šā panta izpratnē ir kapitālsabiedrības darījums, kas nav slēgts kapitālsabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros vai neatbilst parastajiem tirgus nosacījumiem. Gramatiski uzsvars liekams uz saikli “vai” (izcelts kursīvā).

Arī likumdevējam apstiprinot likumprojektus, to anotācijās minēts, ka “netipiski darījumi (tādi, kas nav slēgti akciju sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros vai neatbilst parastajiem tirgus nosacījumiem)” (grozījumi FITL)[10] un “minētā kārtība gan nav piemērojama uz pilnīgi visiem saistīto personu darījumiem, bet gan tikai uz tiem, kas nav noslēgti kapitālsabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros vai uz tirgus nosacījumiem” (grozījumi Komerclikumā)[11].

Tāpat arī jāsecina, ka iepriekšējā Komerclikuma regulējumā 139.² un 139.³ pantu septītajās daļās tika noteikts, ka tie nav attiecināmi uz darījumiem, kas slēgti sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros par parasto vērtību. Tātad ir bijuši divi atsevišķi kritēriji – parasti veicamā komercdarbība un parastā vērtība (jeb, kā šobrīd noteikts, tirgus nosacījumi). Proti, lai netiktu piemērots tobrīd spēkā esošais regulējums, bija jākonstatē divi kritēriji, kas savukārt liecina, ka, neizpildoties kaut vienam no tiem, 139.² vai 139.³ panti bija jāpiemēro. Proti, bija nepieciešams konstatēt, ka vai nu darījums neatbilst parasti veicamajai komercdarbībai, vai arī – tāds darījums nav par parasto vērtību.

Tādējādi jāsecina, ka gan iepriekšējais 139.² un 139.³ pantu, gan spēkā esošais 184.² panta regulējums attiecas vai nu uz darījumiem, kas ir netipiski dēļ to neatbilstības sabiedrības parasti veicamajai komercdarbībai, vai arī uz darījumiem, kas neatbilst tirgus nosacījumiem, kaut vai tie ir tipiski sabiedrībai. Šie kritēriji nav kumulatīvi, un pietiek pierādīt kaut vienu no tiem, lai darījumam būtu piemērojams saistīto personu darījumu regulējums. Jāsecina, ka arī Latvijas tiesas šādu pozīciju ir piemērojušas[12].

Vērtējot līgumu veidus, nevar viennozīmīgi uzskaitīt kādus īpaši līgumus vai to veidus, kas visraksturīgāk kalpotu par objektu saistīto personu regulējuma piemērošanas izpētei.

Līguma veids nav kritērijs, kas izraisa tiešu nepieciešamību pārbaudei saistīto personu darījuma regulējuma piemērošanai. To raksturs var būt visdažādākais. Ieskatam uzskaitīti atsevišķi gadījumi, kādus Latvijas tiesas ir apskatījušas: a) dalībnieku sapulce lēmumi par aizdevumu un nomas līgumiem[13]; b) kredīta un komercķīlu līgumi[14]; c) darba līgums ar valdes locekli (apšaubot tā nosacījumus kā neadekvātus un neatbilstošus sabiedrības interesēm, īpaši atlaišanas kompensāciju un konkurences ierobežojumu)[15]; d) juridisko pakalpojumu līgums[16]; e) dibināšanas līgumi un mantiskie ieguldījumi[17]; f) hipotēkas reģistrācija[18].

Saistīto personu darījumos var būt līgumu veidi, kas prasa īpašu uzmanību. Tie tiek uzskatīti par raksturīgākajiem veidiem, kad visbiežāk sastopams interešu konflikts. Aizdevuma līgumi starp uzņēmumu un tā dalībniekiem vai vadības pārstāvjiem tiek izmantoti, lai pārskaitītu līdzekļus starp saistītām personām. Šādos gadījumos tirgus nosacījumu neievērošana (piemēram, bezprocentu aizdevumi) var radīt interešu aizskārumu un nepieciešamību pēc dalībnieku piekrišanas. Nomas vai lietošanas līgumi, uzņēmumam nomājot aktīvus no saistītām personām (piemēram, telpas vai transportlīdzekļus), var radīt nosacījumus, kas neatbilst tirgus praksei. Pakalpojumu līgumi par vadības un konsultāciju pakalpojumiem, kuros saistītās personas sniedz vadības, mārketinga vai juridiskos pakalpojumus. Arī šo līgumu gadījumā svarīga ir tirgus vērtība un efektīvas pārbaudes nodrošināšana.

Tomēr jāpiemin, ka šo līgumu pieminējums nedod tiem kādu īpašu statusu, uzskaitījums nevar būt izsmeļošs, bet saistīto personu procedūras piemērošanas kritēriji ir vērtējami katrā darījumā individuāli.

Parasti veicamā komercdarbība

Latvijas likumu ietvaros jēdzienam “parasti veicamā komercdarbība”[19] vai “parasti veiktā komercdarbība”[20] vai “parastā komercdarbība”[21] nav viena universāla definīcija. Šis termins parasti tiek interpretēts kontekstā ar konkrētām situācijām, kurās tiek izvērtēts, vai kādas personas vai uzņēmuma darbības atbilst komercdarbībai kā uzņēmējdarbības veidam. Ģenerālklauzulas ir piepildāmas ar saturu katrā konkrētajā situācijā.

Parasti veicamā komercdarbība parasti tiek raksturota kā darbība, kas atbilst konkrētajam uzņēmuma darbības veidam, nozarei vai jomai un kas ir daļa no ikdienas komercdarījumiem. Tā ietver normālas, atkārtotas un sistemātiskas darbības, kas ir paredzētas uzņēmuma pamatdarbības mērķu sasniegšanai. Piemēram, komersanta ikdienas preču vai pakalpojumu pārdošana, kas atbilst uzņēmuma profilam, būtu uzskatāma par parasto komercdarbību. Atbilstoši komercdarbības jēdzienam Komerclikuma 1. pantā tā ir patstāvīga sistemātiska darbība par atlīdzību, kuru veic persona savā vārdā un kuras nolūks ir peļņas gūšana. Tādējādi, ir secināmi divi pamata kritēriji: sistemātiskums un peļņas nolūks.

Papildus ir iespējams vadīties pēc “saprātīgas komercprakses” vai “saprātīgas komerciālās apgrozības prakses” mērauklām, kurām arī nebūs universāla definīcija katrai tiesiskai situācijai, un saprātīguma kritēriju jānosaka katrā individuālā situācijā. Šeit talkā var nākt tiesu prakses atziņas, kas vērtē amatpersonu  atbildību konkrētajās situācijās, kad sabiedrībai nodarīti zaudējumi, kas bieži vien saistāmas ar “krietna un rūpīga saimnieka” jēdziena izpratni.

Komerclikums sabiedrībām nosaka vispārējo tiesībspēju. Komerctiesiskās apgrozības paātrināšanas un trešo personu aizsardzības interesēs nebūtu nepieciešams pārbaudīt sabiedrības dibināšanas un organizatoriskos dokumentus, lai pārliecinātos par sabiedrības tiesībspēju katrā konkrētajā jautājumā[22]. Tomēr katrai sabiedrībai var būt noteikts mērķis (statūti[23], padomes lēmumi[24]). Lai gan tāds mērķis vispārēji nesaista trešo personu kontrahentu, tomēr saistīto personu darījumu regulējuma piemērošanas izvērtējumā, tāds ir jāņem vērā.

Tāpat vērā ņemama arī konkrētā nozare vai joma, kurā sabiedrība izvērš savu darbību, par ko var liecināt licences vai atļaujas. Piemēram, sabiedrība darbojas enerģētikas jomā, bet sabiedrība noslēdz aizdevuma līgumu.

Papildus izvērtējot uzņēmuma iekšējo informāciju, vērā ņemams faktors ir dibināšanas un organizatoriskajos dokumentos ne tikai noteiktais sabiedrības mērķis vai joma, bet arī noteikta veida jautājumi vai darījumu veidu īpašais saskaņošanas regulējums, kvantitatīvie sliekšņi vai vērtības, kam ir noteikts būtiskums uzņēmumā. Var būt tādi jautājumi un darījumi, kuriem uzņēmuma vadībai ir nepieciešama piekrišana[25]. Proti, ne tikai nekustamā īpašuma, bet arī citu būtisku uzņēmuma aktīvu atsavināšana var liecināt par atkāpēm no uzņēmuma iecerētās komercdarbības virziena vai var radīt būtisku negatīvu efektu turpmākai esošās komercdarbības attīstībai. Būtiski ir secināt, kādi ir būtiski sabiedrības jautājumi, kas prasa dalībnieku vai padomes piekrišanu. Tātad tādi, kas nav parasta ikdienas komerciālā apgrozība.

Tiesu praksē šis aspekts nav viennozīmīgi apstiprināts. Taču vērtējumam var būt būtiska nozīme, ieskatam minot divus piemērus par taksometru pakalpojumu sniedzēja darbību. Sniedzot pasažieru pārvadājumus, pret parasto saimniecisko darbību vērsts darījumu varētu būt automašīnu pārdošana, kas būtu izmantojamas pasažieru pārvadāšanai. Taču, pilnīgi normāla prakse varētu būt vienību pārdošana autoparka atjaunošanas vai modernizācijas nolūkā. Tāpat arī, kāda ražošanas uzņēmuma nekustamā īpašuma atsavināšana būtu neraksturīgs darījums. Savukārt, nekustamo īpašumu attīstīšanas uzņēmumam tāda būtu normāla ikdienas prakse, peļņas nolūkā atsavināt jaunuzbūvētos dzīvokļa īpašumus.

FITL 59.³ pantā lietotais termins “netipisks darījums” raksturo gan neatbilstību parasti veicamajai komercpraksei, gan parastajiem tirgus nosacījumiem. Tomēr, meklējot atbildi, netipiskuma kritērijs šī vārda tiešā nozīmē var kalpot par pamatu izvērtējumam tam, kāds darījums nav atbilstošs jomai vai veidam, kurā darbojas uzņēmums. Proti, nodibinātās netipiskās situācijas ir parasti pretstatā parasti sagaidāmām civiltiesiskās apgrozības attiecībām, kas prasa īpašu un saprātīgam vērotājam ticamu izskaidrojumu. Netipiskam darījumam var nebūt acīmredzams loģisks izskaidrojums vai ekonomiskais pamatojums.

Netipiskumu var vērtēt pēc konkrētā darījuma būtības un tiesiskajām sekām. Piemēram, dāvinājums vai ziedojums būs acīmredzami sabiedrības saimnieciskām interesēm neatbilstošs. Tāpat arī izvērtējams jautājums par bezprocentu aizdevuma vai pat galvojumu vai garantiju sniegšanu. Pat tad, ja uzņēmumu grupas ietvaros sniegtais galvojums var kopumā grupai būt tipisks un saimnieciski izdevīgs. Galvojuma sniegšana par citas personas saistībām var būt darījums, kas pats par sevi nesniedz nekādu tiešu ekonomisko labumu atrauti pašai sabiedrībai, kas sniedz galvojumu.

Sabiedrības noteiktie vai reģistrētie darbības mērķi (informācija VID, Lursoft vai NACE klasifikatorā) var norādīt uz darbības virzienu, tomēr šāds darbības mērķis nevar tikt vērtēts sašaurināti. Latvijas tiesas nav nostiprinājušas šādu reģistrēto mērķu izšķirošu ietekmi uz parastās komercdarbības veidu, un pat pretēji noteikušas, ka dažādi iepriekš neslēgti un neraksturīgi līgumi un pakalpojumu var būt nepieciešami, lai nodrošinātu, organizētu un veicinātu konkrēto komercdarbību (piemēram, juridisko konsultāciju līgums sabiedrībai, kurai pašai ir savs juridiskais dienests).

Komercdarbības sistemātiskuma kontekstā ir svarīgi nošķirt atbalsta un esošās komercdarbības virziena stimulējošos vienreizējos vai pirmreizējos darījumus. Pats par sevi fakts, ka pirmo reizi tiek slēgts, kāds noteikta veida darījums, vēl nenozīmē, ka tāds darījums nevar kalpot par labu esošajai komercdarbībai vai komercdarbības jomas paplašināšanās nolūkiem.

Visnotaļ svarīgi ir konstatēt self-dealing vai  paškontrahēšanās gadījumus. Tādos gadījumos nav iespējams ne pilnībā norobežot viena līdzēja gribu un tās veidošanās pamatus no otra līdzēja gribas, ne nošķirt viena līdzēja apziņu un zināšanas no otra līdzēja apziņas un zināšanām[26]. Paškontrahēšanās gadījumā pastāv īpaši liels risks, ka, saduroties līdzēju interesēm, priekšroka tiks dota tam, kurš pārstāv sevi personīgi vai saistītās personas intereses. Tas nozīmē, ka jābūt nodrošinātam kontroles mehānismam. Tas pēc savas būtības tiek risināts ar saistīto personu darījumu regulējumu. Darījumam, kas tiek veikts, vienai personai pārstāvot divas vai vairākas intereses, var būt ļoti liels risks, ka darījums ir netipisks un var nebūt sabiedrības interesēs. Paši par sevi šādi darījumi var būt ekonomiski pamatoti un var veicināt efektivitāti. Tomēr tad jāveic kontrole, ka tie tiek veikti tirgus apstākļos, pārredzami un ar uzņēmuma interesēm priekšplānā.

Pētot “parasti veicamās komercdarbības koncepciju”, M. Berdova savā rakstā[27] ir secinājusi kritērijus, kas parasti raksturo darījumus sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros. Tie ir a) atbilstība sabiedrības līdzšinējai praksei, b) piekrišanas vai īpaša pilnvarojuma nepieciešamības izslēgšana, c) atbilstība sabiedrības apstiprinātam ētikas (uzvedības) kodeksam, sabiedrības budžetam vai prognozēm. Visbeidzot M. Berdova pēc tā brīža neviennozīmīgās tiesu prakses izpētes sniedz šādus apsvērumus, pēc kuriem vadīties:

1. vai darījums ir ikdienišķs konkrētajā komercdarbības jomā;
2. vai tādi darījumi ir bieži;
3. vai tāds darījumi ir prognozējams, vienveidīgs un konsekvents;
4. vai šāda veida darījumi ir uzskatāmi par sabiedrības ienākumu avotu?

Ja atbilde uz visiem iepriekšminētajiem jautājumiem ir apstiprinoša, var secināt, ka konkrētais darījums būtu pieskaitāms pie sabiedrības “parasti veicamās komercdarbības”.

Tirgus nosacījumi

Latvijas normatīvajos aktos jēdziens “tirgus nosacījumi” (vai līdzvērtīgs) nav skaidri definēts kā atsevišķs termins ar universālu definīciju, taču tas atrodams dažādos likumos. Galvenokārt saistībā ar uzņēmējdarbības, komerctiesību un nodokļu jautājumiem. Šo jēdzienu visbiežāk izmanto, lai apzīmētu situāciju, kurā darījumi un cenas ir noteiktas, pamatojoties uz pieprasījuma un piedāvājuma likumsakarībām, līdzīgi kā neatkarīgu trešo personu darījumos. Jēdzienu “tirgus nosacījumi” Latvijā var saprast kontekstā ar “atbilstību tirgus vērtībai” un “tirgus spēka noteiktām cenām”, bet tieša, universāla definīcija likumos nav ieviesta.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likums izmanto terminu “tirgus vērtība” vai “tirgus cena” (kas cieši saistīta ar tirgus nosacījumiem) darījumu novērtēšanai starp saistītajiem uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka tie atbilst starptautiskam transfertcenu standartam (principam “on an arm’s length basis” jeb būtu atbilstīgi nesaistītu pušu darījumu nosacījumiem, līdzīgi kā tas būtu starp neatkarīgiem uzņēmumiem). Likumdevējs ir deleģējis Ministru kabinetam izdot noteikumus par darījuma tirgus cenas (vērtības) noteikšanai izmantojamām metodēm un kārtību attiecībā uz darījumiem starp saistītām personām nodokļu piemērošanas jomā[28]. Ministru kabineta noteikumi nosaka dažādas metodes[29], kas pamatā balstītas uz OECD Transfertcenu noteikšanas vadlīnijām[30]. Neesot citiem kritērijiem, šīs metodes var tikt izmantotas pēc analoģijas, lai pamatotu darījuma vērtība atbilstību tirgus nosacījumiem.

Kapitāla aizdevumos procentu likmes nedrīkstētu būt īpaši labvēlīgākas un būtu jāņem vērā tirgū pieejamās likmes līdzīgos apstākļos (ņemot vērā aizdevuma summu, termiņu un risku). Tirgus salīdzināmības mērauklai var izmantot banku procentu likmes kā vienu no uzticamākajiem avotiem šādas salīdzināmības nodrošināšanai.

Papildus cenai (“tirgus vērtība”) ir jāņem vērā arī citi nosacījumi, kas var ietekmēt darījuma atbilstību tirgus principiem. Kā piemēram, norēķinu nosacījumi, termiņi, garantiju sniegšana un nodrošinājumi, samērīgums risku un atbildības sadalījumā, ekskluzivitāte un citi ierobežojumi.

Nav vienotas un universālas mērauklas kā noteikt darījuma atbilstību tirgus nosacījumiem. Ir metodes, kuras piemērojot ir iespējams noteikt atbilstošāko tirgus cenu vai vērtību precei vai pakalpojumam. Savukārt, īpaši nosacījumi vai labvēlīguma noteikumi ir jāanalizē katrā konkrētā situācijā individuāli. Tādējādi, identificējot saistīto personu darījumus, būtu nepieciešams pievērst pienācīgu vērību šo nosacījumu izpētei un dokumentēšanai (neatkarīgi vērtējumi, tirgus pārskati, iekšēja analīze) katrā šādā gadījumā, lai nepieciešamības gadījuma spētu pamatot darījuma atbilstību tirgus nosacījumiem, kādā no tobrīd uz darījuma slēgšanas brīdi pieejamiem informācijas apjomiem un analīzes veidiem.

Darījumu slēgšanas procedūra

Latvijas Komerclikums nosaka noteikumus un procedūru, kas jāievēro, lai novērstu interešu konfliktus un nodrošinātu caurspīdību, veicot darījumus ar saistītām personām[31].

Nav kategoriski noteikta kārtība tam, kas ierosina šāda darījuma slēgšanu. Proti, vai vienmēr uzņēmuma vadība (valde) lemj par šāda darījuma slēgšanu vispirms un sekojoši ierosina saņemt padomes vai dalībnieku piekrišanu. Ņemot vērā, ka pienākums atklāt potenciālu darījumu ar saistīto personu ir sabiedrības pienākums, tad valdei būtu jārūpējas, ka šāds jautājums tiek pienācīgi izlemts. Jāpiezīmē, ka valdes loceklim savā ikdienas sabiedrības pārvaldības darbībā ir pienākums identificēt šādu interešu konflikta gadījumu. Pat esot tiesībām slēgt darījumus sabiedrības vārdā, valdes loceklim būtiski jautājumi jāvirza izlemšanai valdes sēdē. Piemēram, akciju sabiedrības valdes loceklim ir pienākums identificēt jautājumu, kad sabiedrības intereses saduras ar valdes locekļa vai saistītās personas interesēm, un virzīt to izlemšanai valdes sēdē, kurā pašam nav balsstiesības[32]. Jāsecina, ka parasti saistīto personu jautājumu un darījumu izskatīšanas organizatoriskā iniciatīva nāktu no valdes sēdes lēmuma.

Būtiski piebilst, ka biržas sabiedrībām ir jābūt izveidotai iekšējai procedūrai, saskaņā ar kuru tiek konstatēti netipiski darījumi ar saistīto pusi. Papildus tam, sabiedrībai ir vismaz reizi gadā jāizvērtē, vai tiek pienācīgi identificēti tās netipiskie darījumi ar saistītajām pusēm, un tiek ievērota šo darījumu noslēgšanas un atklāšanas kārtība.

Saistīto personu darījums ir apstiprināms sabiedrības padomē, bet, ja tāda nav izveidota, tad dalībnieku sapulcē[33]. Padomes loceklim nav balsstiesības, ja sabiedrības intereses saduras ar šī padomes locekļa vai ar viņu saistītas personas interesēm[34]. Dalībniekam nav balsstiesības dalībnieku sapulcē jautājumos par darījuma slēgšanu ar viņu vai saistīto personu[35].

Likums nesniedz izņēmumu viena dalībnieka sabiedrībām, pat ja šādā gadījumā ir neiespējami identificēt mazākumā esošam dalībniekam vai investoram pielīdzināmas intereses. Vienīgajam dalībniekam, esot arī saistītajai personai, ar kuru tiek slēgts darījums, vai ieinteresētajai personai, Komerclikuma 211. pants (kas nosaka, ka tā balss netiek ņemta vērā) nevar tikt piemērots, bet dalībnieks pieņem vienīgā dalībnieka lēmumu. Procedūras ievērošana šādā gadījumā sniedz kontroles iespējas vienīgajam dalībniekam nepieļaut darījumu, kas potenciāli kaitētu tā interesēm, piemēram, tas nebūtu uz tirgus nosacījumiem vai neietilptu parasti veicamās komercdarbības ietvaros.

Pastāv gadījumi, kad darījumā ir ieinteresēts pats vienīgais dalībnieks. Jo īpaši sabiedrību grupas darījumos (piemēram, galvojuma sniegšana par cita grupas uzņēmuma saistībām), šāda viena dalībnieka kontroles funkcija nav nepieciešama. Tomēr likums nenosaka izņēmumu arī šim gadījumam. Skaidrojums varētu būt saistāms ar plašāku Komerclikuma regulējuma mērķi pāri mazākumā esošo investoru aizsardzībai, bet piemēram arī sabiedrības kreditoru interesēs, kā tas varētu būt arī maksātnespējas gadījumos. Komerclikums nenosaka konkrētu personu loku, kurām ir tiesības apstrīdēt darījumus ar saistītajām personām, un šādas tiesības var būt arī kreditoriem, ja darījums aizskar viņu tiesības vai tiesiskās intereses[36].

Papildus jāpiebilst, ka viena dalībnieka sabiedrībām kā papildus noteikums ir paredzēts slēgt darījumu starp sabiedrību un tās dalībnieku rakstveidā. Šīs prasības formulējums nostiprina, ka šī prasība ir kā papildus nosacījums procedūras ievērošanai[37]. Šeit svarīgu lomu varētu spēlēt arī tāda veida vienošanās noslēgšana starp dalībnieku un sabiedrību, kas ir par pamatu galvojuma vai ķīlas sniegšanai par labu šī dalībnieka vai pat citas grupā esošās sabiedrības saistību izpildei (piemēram, vienošanās par sekojoša galvojuma izsniegšanu par dalībnieka vai citas grupas sabiedrības kredīta saistībām).

Padomes vai dalībnieku piekrišana sniedzama pirms darījuma noslēgšanas. Komerclikums tieši nosaka, ka piekrišana tiek dota darījuma slēgšanai, un pirms darījums slēgšanas nepieciešamā informācija tiek iesniegta darījuma izvērtēšanai[38]. Sekojošs darījuma apstiprinājums var kalpot, lai risinātu sabiedrības amatpersonu atbildības jautājumus, taču likumdevējs ir visai tieši noteicis darījuma noslēgšanas kontroles mehānismu, lai varētu ietekmēt darījuma pieļaujamību vispār. Ja piekrišana nav dota iepriekš, tad vēlāks apstiprinājums novērš risku saistītajai personai un amatpersonām, ka varētu prasīt atzīt darījumu par spēkā neesošu un arī atbildību no amatpersonām. Taču darījuma noslēgšana un apstiprinājuma prasīšana post factum neuzliek pienākumu darījumu apstiprināt, un neapstiprināšanas gadījumā izvērš jautājumu par darījuma anulēšanu un zaudējumu pieprasīšanu.

Iepriekš, esot spēkā Komerclikuma 139.³ pantam varēja būt gadījumi, kad darījuma apstiprināšana vai iepriekšējas piekrišanas nepieciešamība tika regulēta dažādi. Komerclikums paredzēja divu atšķirīgu terminu lietošanu: “apstiprināšana” un “piekrišana”^[39]. “Apstiprināšana” tika izmantota, kad darījumu varēja apstiprināt pēc tā noslēgšanas, piemēram, ja kapitālsabiedrība slēdza darījumu ar savu valdes locekli, un tā spēkā esamība bija atkarīga no padomes vai dalībnieku sapulces apstiprinājuma. Savukārt “piekrišana”  nozīmēja, ka padomei vai dalībnieku sapulcei bija jāsniedz iepriekšēja piekrišana pirms darījuma noslēgšanas.

Lai izvērtētu darījuma intereses, likums nosaka, ka pirms darījuma slēgšanas valdei ir pienākums iesniegt šādu informāciju par darījumu: 1) par saistīto personu; 2) darījuma nepieciešamības pamatojumu; 3) darījuma noteikumus; 4) izvērtējumu par darījuma ietekmi uz sabiedrības komercdarbību un sabiedrības finansiālo stāvokli; 5) izvērtējumu par darījuma ietekmi uz sabiedrības dalībniekiem, kuri nav uzskatāmi par saistītajām personām attiecībā uz minēto darījumu[40]. Faktiski tas nozīmē, ka ne tikai jāatklāj visa būtiskā informācija par personu un pašu darījumu (kas nereti rezultējas visa līguma projekta iesniegšanā), bet papildus jāsagatavo un jāatklāj trīs būtiski informācijas papildgriezumi, lai lēmējs vispār varētu pieņemt lēmumu un sniegt piekrišanu:

1. nepieciešamības pamatojums, kā arī
2. ietekmes izvērtējums uz komercdarbību un sabiedrības finansiālo stāvokli un
3. ietekmi uz dalībniekiem, kas nav saistītās personas darījumā.

Attiecībā uz regulētām sabiedrībām FITL nosaka, ka netipisks darījums (nav parastās komercdarbības ietvaros vai neatbilst tirgus nosacījumiem) ar saistīto personu tiek slēgts Komerclikumā noteiktajā kārtībā. Tātad tiek sniegta visa informācija atbilstoši Komerclikumam un iegūta padomes (vai akcionāru) piekrišana pirms darījuma slēgšanas.

Papildus biržas sabiedrībām ir noteikts pienākums izvērtēt darījumu revīzijas komitejā, ja kapitālsabiedrības pārvedami vērtspapīri ir iekļauti regulētajā tirgū[41]. Padome var lūgt revīzijas komitejas viedokli vai pieaicināt neatkarīgu ekspertu atzinuma sniegšanai par plānoto netipisko darījumu.

Investoru informētībai ir paredzēts, ka informācija par netipisku darījumu ar saistīto personu tiek izplatīta pirms darījuma noslēgšanas, bet ne vēlāk kā dienā, kad saistīto pušu darījumam ir dota piekrišana. Papildus informācijai, kas tiek sniegta, lai saņemtu piekrišanu darījumam, investoriem tiek atklāta arī informācija par a) revīzijas komitejas vai eksperta atzinuma viedokļa esamību, kā arī b) darījumā saņemamo vai maksājamo naudas summu, iegūto vai atsavināto aktīvu vērtību, par kapitālsabiedrības esošām vai nākotnes saistībām, kā arī par zināmajiem un paredzamajiem samaksas noteikumiem un maksājumu grafiku (ja tāds ir), izpildes termiņiem un par saņemamiem vai maksājamiem procentiem (ja tādi paredzēti).

Darījumu apstrīdēšana

Komerclikums nosaka, ka darījums starp sabiedrību un saistīto personu nav spēkā, ja nav ievērota noteiktā darījuma slēgšanas procedūra un saistītā persona zināja vai tai vajadzēja zināt, ka nepieciešama piekrišana un tā nav dota[42]. Taču šāda darījuma spēkā neesamība nav automātiska – lai darījums tiktu juridiski atzīts par spēkā neesošu, ir nepieciešams celt prasību tiesā. Tiesai jāizvērtē visi apstākļi un prasītājam jāpierāda, ka ir izpildīti visi nepieciešamie kritēriji, lai darījums zaudētu spēku saskaņā ar Komerclikuma 184.² panta septīto daļu.

Tiek minēts, ka Komerclikums nosaka trīs galvenos kumulatīvos kritērijus, kam jāizpildās, lai darījums tiktu atzīts par spēkā neesošu:

1. darījums ir noslēgts ar saistīto personu,
2. darījumam bija nepieciešama padomes vai dalībnieku sapulces piekrišana,
3. saistītā persona zināja vai tai vajadzēja zināt, ka piekrišana bija nepieciešama un nav dota.

Prof. A. Strupišs savos Komerclikuma komentāros[43] norāda, ka šie kritēriji ir kumulatīvi Taču papildus profesors trešo kritēriju ir sadalījis atsevišķos divos kritērijos. Proti, saistītā persona zināja vai tai vajadzēja zināt, ka a) piekrišana bija nepieciešama un b) tā nav dota. Tas nozīmē – faktiski kopā ir četri kritēriji. Saistītajai personai bija jāzina, ka piekrišana ir nepieciešama. Turklāt papildus svarīga ir arī šīs personas attieksme pret pašu piekrišanas esamību vai neesamību. Proti, par piekrišanas esamību saistītā persona (pat ja tā zināja, ka tāda ir nepieciešama) varēja būt maldināta. Un tieši pretēji, kā profesors ir norādījis –saistītā persona varētu būt arī pati zinājusi par lēmuma defektiem, piemēram, sapulce sasaukta, pārkāpjot likumu, vai balsojis padomes loceklis interešu konflikta situācijā, kas ietekmējis lēmumu.

Likums paredz labticīgas trešās personas aizsardzību, kas ir svarīga komercdarbības stabilitātes nodrošināšanai. Tas saistāms ar uzņēmējsabiedrību tiesību kodifikācijas direktīvā[44] noteiktajiem labticīgas trešās personas aizsardzības principiem. Tā aizsargā labticīgas trešās personas, garantējot, ka tās var paļauties uz komercreģistrā publicēto informāciju un tiek pasargātas no sekām, kas izriet no sabiedrības iekšējām kļūdām vai procedūru pārkāpumiem. Teorētiski pastāv iespēja, ka saistītā persona ir arī pati aizsargājama kā labticīgā puse netipiskā darījumā ar sabiedrību. Ir gan visai apšaubāms, ka tā neapzinās savu statusu, esot sabiedrībai pietuvināta saistītā persona. Savukārt likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Ja vien persona neapzinās, piemēram, savu radniecības statusu vai tādas personas esamību uzņēmuma vadībā. Tomēr reālistiskāks scenārijs ir, ka saistītā persona ir bijusi maldināta par darījuma apstiprināšanas procedūras ievērošanu uzņēmuma iekšienē.

Pārdomas par šo kritēriju piemērošanu var radīt apstāklis, ka darījuma apstrīdēšanas interese var pastāvēt arī kādai citai personai (kreditoram, mazākuma akcionāram vai citai personai, kuras intereses ir aizskartas ar šādu netipisku darījumu). Likums neierobežo personu loku, kas var apstrīdēt darījumus ar saistītām personām, tādējādi šādas tiesības ir jebkurai personai, kuras tiesības vai tiesiskās intereses darījums skar (ne tikai dalībnieki vai sabiedrībai pietuvinātas personas). Tas rada jautājumu, vai šādai personai ceļot prasību ir objektīvi pamatots pienākums pierādīt ne tikai to, ka saistītajai personai (tātad citai personai, nevis prasītājam) ir bijis jāzina, ka piekrišana bija vajadzīga, bet arī to, ka saistītā persona zināja, ka piekrišana nav dota. Šis jautājums jāatstāj tiesu ziņā, tomēr pats Komerclikuma formulējums liecina, ka abi apstākļi (gan zināšanas par piekrišanas nepieciešamību, gan piekrišanas esamību) attiecas uz pašas saistītās personas attieksmi, nevis kā konstatējamiem juridiskiem faktiem. Proti, Komerclikuma 184.² panta septītā daļa nosaka, ka “(..) saistītā persona zināja vai tai vajadzēja zināt, ka nepieciešama padomes vai dalībnieku sapulces piekrišana un tā nav dota.” Tātad viss palīgteikums (gan par piekrišanas nepieciešamību, gan par piekrišanas esamību) attiecas uz pašas saistītās personas apzināšanos par abiem šiem apstākļiem.

Darījuma spēkā neesamība jābalsta uz pierādījumiem, ka noteiktie procedurālie  nosacījumi nav ievēroti. Bez tiesas lēmuma darījums formāli paliek spēkā esošs, neskatoties uz pastāvošiem procedūras pārkāpumiem, kamēr netiek celta prasība un tiesa atzīst darījumu par spēkā neesošu. Pierādīšanai tiesā ir būtiska nozīme. Prasītājam jāpierāda ne tikai tas, ka piekrišana bija nepieciešama un tā netika dota, bet arī tas, ka saistītā persona rīkojās nelabticīgi, tai zinot par piekrišanas nepieciešamību vai to, ka nepieciešamā piekrišana nav pienācīgi dota. Piemēram, ja piekrišana ir dota ar ieinteresēto personu līdzdalību, tas var radīt pamatu, lai atzītu šo piekrišanu par juridiski spēkā neesošu, jo tiek pārkāpti interešu konflikta novēršanas principi, kas izriet no Komerclikuma 309. panta.

Saistīto personu darījumu noslēgšanas un spēkā esamības kritēriji izceļ to, ka darījuma spēkā neesamība ir vērtējama pēc procedūras pārkāpumiem, nevis zaudējumu esamības. Zaudējumu pierādīšana nav priekšnoteikums, lai celtu prasību par darījuma spēkā neesamību. Komerclikums paredz, ka galvenais prasības pamats ir darījuma slēgšanas procedūras pārkāpums. Tas nodrošina preventīvu pieeju tiesību aizsardzībai, koncentrējoties uz procedūras tiesiskumu un interešu konflikta novēršanu. Zaudējumu pierādīšana var būt nozīmīga gadījumos, kad tiek celta arī prasība par to atlīdzināšanu, piemēram, ja darījums radījis sabiedrībai finansiālu kaitējumu vai nelabvēlīgi ietekmējis kreditoru vai mazākuma dalībnieku tiesības u.tml. Tomēr, lai atzītu saistīto personu darījumu par spēkā neesošu, zaudējumi nav jāpierāda. Tas būs atsevišķs prasības pamats.

Ekonomisko lietu tiesa ir centrālā institūcija, kas risina šādus strīdus. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 24. panta pirmās prim daļas 5., 7. un 11. punktu Ekonomisko lietu tiesas kompetencē ir prasības, kas izriet no kapitālsabiedrības dalībnieku (akcionāru) savstarpējām tiesiskajām attiecībām, kā arī prasības, kas izriet no kapitālsabiedrību darījumiem ar saistītajām personām, un arī prasības par kapitālsabiedrības dalībnieku (akcionāru) sapulces lēmumiem. Tiesa var izskatīt arī vairākus savstarpēji saistītus prasījumus vienlaikus, piemēram, prasības par informācijas tiesībām un darījuma spēkā neesamību, nodrošinot pilnvērtīgu strīda risinājumu.

Secinājumi

Saistīto personu darījumu regulējums Latvijas Komerclikumā un Finanšu instrumentu tirgus likumā kalpo kā nozīmīgs instruments uzņēmumu pārvaldības uzlabošanai un interešu konflikta novēršanai. Lai arī Komerclikums paredz, ka darījumi ar saistītajām personām nav spēkā, ja netiek ievērota likumā noteiktā apstiprināšanas procedūra, darījuma spēkā neesamība nav automātiska.

Prasības celšana par darījuma spēkā neesamību neparedz pierādīt zaudējumus, jo galvenais uzsvars tiek likts uz procedūras ievērošanu un tiesiskuma nodrošināšanu. Tajā pašā laikā, tiesai jāvērtē, vai darījumā iesaistītās saistītās personas rīkojušās labticīgi, un vai ir ievērotas visas normatīvajā regulējumā noteiktās prasības. Tas rada preventīvu aizsardzību mazākuma akcionāru un kreditoru interesēm, kā arī nodrošina uzņēmumu darījumu caurspīdību.

Svarīgs aspekts ir tas, ka tiesu praksē nav apstiprināts trešo personu aizsardzības princips, kas paredzētu, ka trešajai personai, kas ceļ prasību par darījuma spēkā neesamību, būtu jāspēj pierādīt, ka saistītajai personai bija jāzina gan par to, ka darījuma procedūra bija jāievēro, gan arī to, ka šī procedūra nav tikusi ievērota. Tas parāda, ka prasītāja (investora) pierādīšanas slogs ir salīdzinoši augsts.

Kopumā saistīto personu darījumu regulējums Latvijā un tā ievērošana veicina godprātīgu uzņēmējdarbības praksi, aizsargā mazākuma akcionāru un kreditoru intereses un stiprina komerciālo vidi, padarot to uzticamāku un caurskatāmāku gan vietējā, gan starptautiskā mērogā.

 

 

[1] Apstiprināts ar Ministru kabineta 2011. gada 10. februāra rīkojumu Nr. 54 “Par Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plānu 2011. gadam”.

[2] https://www.doingbusiness.org/content/dam/doingBusiness/media/Annual-Reports/English/DB11-FullReport.pdf; aplūkots 28.11.2024.

[3] Tagad NASDAQ RIGA.

[4] https://www.tm.gov.lv/lv/media/2425/download?attachment; aplūkots 28.11.2024.

[5] https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2012/03/related-party-transactions-and-minority-shareholder-rights_g1g19317/9789264168008-en.pdf; aplūkots 28.11.2024.

[6] https://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/E67EF095BD6CECBAC22580650038548A?OpenDocument.

[7] https://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/A741E3EFC3775172C22580650037B35F?OpenDocument.

[8] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A02023R1803-20240109.

[9] Maksātnespējas likuma 72. pants.

[10] Nr. 90/TA-2195 (2016); sk. Anotācijas I nodaļas 2. punkta ceturto rindkopu; https://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/A741E3EFC3775172C22580650037B35F?OpenDocument#b.

[11] Nr. 90/TA-2198 (2016); sk. Anotācijas I nodaļas 2. punkta 3. apakšpunkta trešo rindkopu; https://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/E67EF095BD6CECBAC22580650038548A?OpenDocument.

[12] Skat., piemēram, spriedumu lietā Nr. CA-0423-23/10, Rīgas apgabaltiesa, 2023. gada 31. maijs.

[13] Lieta Nr. C17104313; Nr.C-0259-14/06, Jūrmalas pilsētas tiesa, 2014. gada 2. jūlijs.

[14] Lieta Nr. C17132813; CA-0285-15/14, Rīgas apgabaltiesa, 2015. gada 21. janvāris.

[15] Lieta Nr. C-2080-21/22, pirmā instance, 2021. gada 22. augusts; Lieta Nr. C30634320, apelācijas instance, 2021. gada 15. decembris.

[16] Lieta Nr. CA-1336-22/30, Rīgas apgabaltiesa, 2022. gada 24. oktobris.

[17] Lieta Nr. CA-0423-23/10, Rīgas apgabaltiesa, 2023. gada 31. maijs.

[18] Lieta Nr. SKC-1314/2016, Augstākās tiesas Civillietu departaments 2016. gada 11. aprīlis. Attiecas uz hipotēkas nostiprinājuma lūguma atstāšanu bez ievērības zemesgrāmatu nodaļā saistībā ar noslēgtu aizdevuma un hipotēkas līgumiem. Tiesas apstiprināja, ka zemesgrāmatu tiesnesim bija pamatots pienākums pārbaudīt dalībnieku sapulces piekrišanas esamību.

[19] Sk. Komerclikuma 184.² pantu.

[20] Sk. Komerclikuma 84. un 121. pantu.

[21] Sk. Komerclikuma 294. panta pirmās daļas 6. punktu.

[22] Sk. Aigars Strupišs. Komerclikuma komentāri, 2019, v.1.0; https://komentari.info/index.php?lv=1&likums=4&komentars=136; aplūkots: 23.10.2024.

[23] Sk. Komerclikuma 144. panta pirmās daļas 3. punktu.

[24] Sk. Komerclikuma 292. panta pirmās daļas 2¹. punktu.

[25] Sk. piemēram Komerclikuma 294. pantu.

[26] Sk. 2014. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. SKC-2376/2014 (C11047613) 12. punktu.

[27] Berdova, M. (2019). Cik pašsaprotama ir „parasti veicamās komercdarbības” koncepcija? Bilances Juridiskie Padomi, Nr. 1 (67), 10-12. lpp.

[28] Ministru kabineta 2017. gada 14. novembra noteikumi Nr. 677 “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi”.

[29] Turpat, sk. 13., 14., 15., 16. un 17. punktus.

[30] OECD Padomes apstiprinātā rekomendācija “Transfertcenu noteikšanas vadlīnijas daudznacionāliem komersantiem un nodokļu administrācijām”, OECD (2022), OECD Transfer Pricing Guidelines for Multinational Enterprises and Tax Administrations 2022, OECD Publishing, Paris.

[31] Komerclikuma 184.² pants.

[32] Komerclikuma 309. panta trešā un ceturtā daļa.

[33] Komerclikuma 184.² panta otrā daļa.

[34] Komerclikuma 184.² panta ceturtā daļa.

[35] Komerclikuma 211. panta otrās daļas 3. punkts.

[36] Lielkalne B. Kapitālsabiedrības darījumi ar saistītajām personām. “Jurista Vārds”, 01.12.2020., Nr. 48 (1158), 35.-38. lpp.

[37] “Papildus šā panta noteikumiem viena dalībnieka sabiedrībā darījums starp sabiedrību un tās dalībnieku slēdzams rakstveidā.” (autora izcēlums kursīvā). Komerclikuma 184.² panta astotā daļa.

[38] Komerclikuma 184.² panta otrā un trešā daļa.

[39] Sk. Komerclikuma 139.³ panta pirmo daļu, piekto daļu un sesto daļu, likuma 10.07.2012 redakcijā.

[40] Komerclikuma 184.² panta trešā daļa.

[41] FITL 55.² panta pirmā daļa.

[42] Komerclikuma 184.² panta septītā daļa.

[43] Aigars Strupišs. Komerclikuma komentāri, 2019, v1.0, https://komentari.info/index.php?lv=1&likums=4&komentars=187, aplūkots: 15.11.2024.

[44] Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 14. jūnija direktīva (ES) 2017/1132 attiecībā uz sabiedrību tiesību dažiem aspektiem (kodificēta redakcija).