Kas ir nevainojama reputācija un kā to aizsargāt?

Vispārpieņemta definīcija apzīmē reputāciju kā labas attiecības starp uzņēmumu un tā darbiniekiem un klientiem, kas tieši saistīti ar uzņēmuma peļņas iespējām. Ikdienā ar šo jēdzienu un tā uzturēšanas nepieciešamību saskaras teju ikviens. Vienlaikus tas kā mēraukla tiek izmantots arī dažādās nozarēs kā juridisks standarts, ne tikai kā mantiska vērtība. Apskatām piemērus, kur nevainojamai reputācijai ir īpaši svarīga nozīme un kā šīs vērtības aizsargāt.

Ilgtspējīga reputācija

Uzņēmuma vadības pienākums ir uzturēt un uzlabot uzņēmuma reputāciju, lai veicinātu uzņēmuma izaugsmi un peļņu. Mūsdienās uzņēmuma reputācija ir nesaraujami saistīta ar tā rīcību un vērtībām vides, sociālajos un pārvaldības jautājumos, kas kļūst arvien svarīgāki gan patērētājiem, gan ieguldītājiem un uzraugošajām iestādēm. Aizvien vairāk tiek pētīta ilgtspējas informācijas ietekme uz tirgus vērtību un pašu kapitāla izmaksām. To rezultāti liecina, ka informācija par ilgtspējas faktoriem palielina uzņēmuma tirgus vērtību un samazina tā pašu kapitāla izmaksas. Sociālā atbildība tiek uzskatīta par galveno uzņēmuma reputācijas virzītājspēku. Sagaidāms, ka sociāli atbildīgiem uzņēmumiem būs vieglāk piesaistīt un noturēt kvalitatīvu darbaspēku, tie saņems mazāk klientu sūdzību un aizrādījumu no uzraugošajām iestādēm.

Tāpat nav noslēpums, ka arvien pieaug tendence nodarbināto vidū par savu topošo darbavietu izvēlēties tādus uzņēmumus, ar kuriem potenciālajam nodarbinātajam saskan vērtības, mērķi un principi. To stiprina arī situācijas, ja uzņēmums ir definējis savu dažādības un iekļaušanas izpratnes stratēģiju, mēra tās progresu, uzrauga to un regulāri ziņo par saviem sniegumiem. No vienas puses, šādi faktori viennozīmīgi veicina uzņēmuma labo reputāciju savu darbinieku vai potenciālo darbinieku lokā. Taču novērojumi liecina, ka arī sadarbības partneriem rodas tendence izvēlēties sadarbībai tādu uzņēmumu, kas atbildīgi izturas pret ilgtspējas mērķiem, tādējādi viennozīmīgi spodrinot konkrētā uzņēmuma labo reputāciju.

Reputācija publiskajos iepirkumos

Vēl viens tiešs piemērs uzņēmuma reputācijas nozīmei komercdarbībā ir publisko iepirkumu joma. Publisko iepirkumu likuma (PIL) 42.pantā ir apkopoti kritēriji, kuru dēļ pasūtītājs izslēdz kandidātu vai pretendentu no turpmākās dalības iepirkuma procedūrā, proti, situācijas, kad kandidāts atzīstams par kandidātu ar sliktu reputāciju. Piemēram, ja tiek konstatēts, ka pretendentam ir nodokļu parādi, vai attiecībā uz pretendentu vai kandidātu, vai ar to saistītajām un pantā uzskaitītajām personām ir stājies spēkā notiesājošs spriedums vai prokurora priekšraksts par sodu norādītajos noziedzīgajos nodarījumos. Atbilstoši PIL 42.panta 2.daļas 9.punktam tiek vērtēta arī pretendenta godprātība, proti, vai pretendents savā profesionālajā darbībā ir pieļāvis tādus būtiskus pārkāpumus, kuru dēļ ir pamatoti apšaubāma tā godprātība atbilstoši izpildīt iepirkuma līgumu vai vispārīgo vienošanos.

PIL 43.pants paredz uzņēmuma iespējas atjaunot uzticamību (reputāciju). Piemēram, gadījumos, kad uzņēmums ir atzīts par vainīgu vai atbild par naudassoda samaksu saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumu, pretendenta vai kandidāta izslēgšana nenotiek, ja Konkurences padome uzņēmumu ir atbrīvojusi no naudassoda vai samazinājusi to, jo uzņēmums ir iesaistījies iecietības programmā.

Attiecīgi no iepriekš minētajiem piemēriem ir redzams, ka komersantam var būt izteikta vajadzība uzturēt savu nevainojamo reputāciju gan sociālu apsvērumu dēļ, gan veiksmīgas uzņēmējdarbības veikšanas nolūkos. Vienlaikus noteikti ikviens apzinās, ka nevainojama reputācija ir trausls jēdziens, kur viens nepareizs lēmums vai nejaušība var atstāt tūlītējas un brīžiem neatgriezeniskas sekas.

Reputācija kā īpašums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 1986.gada 26.jūnija spriedumā lietā “Van Marle un citi pret Nīderlandi” tika izskatīta lieta, kurā uzņēmums, kas piedāvā grāmatvedības pakalpojumus, vērsās ECT pēc tam, kad tika noraidīts grāmatvežu pieteikums viņus reģistrēt kā sertificētus grāmatvežus. Kā viens no jautājumiem, kurus šajā lietā risināja ECT, bija – vai uzņēmuma ienākumu un reputācijas samazināšanās, kuru izraisīja sertifikācijas neiegūšana, ir uzskatāma par tiesību uz īpašumu aizskārumu, kas nostiprinātas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.papildprotokola 1.pantā. Spriedumā ECT norādīja, ka tiesības, uz kurām atsaucas uzņēmums, var pielīdzināt īpašumtiesībām, jo uzņēmums ar savu darbu bija izveidojis klientu loku, kas uzskatāms par uzņēmuma aktīvu, tātad – īpašumu. Tāpat ECT atzina, ka atteikums reģistrēt sertificēt grāmatvežus būtiski ietekmēja viņu profesionālās darbības noteikumus un ierobežoja to, tādējādi samazinot ienākumus. Tika aizskartas viņu tiesības uz īpašuma mierīgu izmantošanu. Taču tā kā sertifikācijas prasības ieviešana bija saistīta ar augstākas kvalitātes pakalpojumu nodrošināšanu patērētājiem, ECT nesaskatīja tiesību uz īpašumu pārkāpumu.

Pieeju, ka uzņēmuma reputācija tiek aizsargāta kā daļa no tiesībām uz īpašumu, ECT ir turpinājusi arī savā turpmākajā praksē. Kādā lietā uzņēmums vērsās ECT ar prasību par tiesību uz īpašumu aizskārumu par to, ka tam netika izsniegta licence alkohola tirgošanai. ECT atzina, ka ar restorāna darbību saistītās ekonomiskās intereses ir atzīstamas par “īpašumu” 1.protokola 1.panta izpratnē. Licences saglabāšana ir viens no uzņēmuma komercdarbības turpināšanas priekšnosacījumiem, tātad tās anulēšana negatīvi ietekmēja restorāna reputāciju un vērtību. Līdz ar to ir noprotams, ka nevainojamu reputāciju kā aizsargājamu vērtību veido dažādu uzņēmuma darbību kopums. Tā kā ECT praksē nevainojama reputācija var tikt uzskatīta par īpašumu, tās ierobežojumam ir jābūt samērīgam un pamatotam.

Vienlaikus ECT 2007.gada 30.augusta spriedumā lietā “J. A. Pye (Oxfords) pret Apvienoto Karalisti” ir atzinusi, ka tiesības uz īpašumu 1.papildprotokola 1.panta tvērumā aizsargā personas tiesības uz tai jau piederošo īpašumu, taču neaizsargā personas tiesības iegūt īpašumu nākotnē. 2003.gada 6.februāra spriedumā lietā “Wendenburg pret Vāciju”, kas tika ierosināta pēc advokātu prakses pieteikuma, atzīstama par vidusceļu starp abām iepriekš minētajām pieejām. Tajā ECT atsaucās uz tās iepriekšējo judikatūru, norādot, ka tiesības uz īpašumu piemērojamas tikai esošajai mantai jeb ienākumiem, kad tie jau ir nopelnīti vai kad pastāv prasība uz tiem. Tomēr 1.pants piemērojams arī klientu lokam, kam ir noteikta vērtība, kas tāpēc ir uzskatāms par īpašumu. Turklāt ECT atzina, ka nav nozīmes tam, vai klienti iegūti, izmantojot labvēlīgu stāvokli, vai tikai savas darbības rezultātā. Konvencija ir piemērojama, ja personai ir izveidojusies tiesiskā paļāvība uz noteikta īpašuma iegūšanu.

Iespējams, ir likumsakarīgi, ka nevainojamai reputācijai, kas rodas ar sūru un grūtu darbu un kuras sagraušanai pietiek ar vienu pirksta pieskārienu, lai radītu domino efektu, konvencijas izpratnē ir piešķirta tāda aizsardzība, kādu bauda īpašums. Protams, ar no tā izrietošajām sekām un tiesībām uz šīs intereses aizsardzību un brīvu izlietošanu.

Reputācijas un vārda brīvības līdzsvarošana

Visbeidzot, nav noslēpums, ka viens no biežākajiem reputācijas aizskāruma draudiem mūsdienās ir atrodams katra kabatā. Arvien piesātinātā un straujā interneta vide, skandalozie virsraksti ar mērķi pelnīt klikšķus un skatījumus, vēlme piesaistīt lasītāja uzmanību, var radīt draudus ikviena reputācijai. Tādēļ bez šaubām uzņēmuma reputācijas aizskārumu iespējams aplūkot arī vārda brīvības kontekstā.

Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.pants aizliedz publicēt informāciju, kura rada neslavu juridiskai personai jeb aizskar tās reputāciju. Vienlaikus šis aizliegums nav absolūts un katrā gadījumā ir jālīdzsvaro ar žurnālistu tiesībām izpaust sabiedrībai būtisku informāciju. ECT un Senāta 2018.gada 26.februāra spriedums lietā SKC-23/2018 ir izstrādāti kritēriji, kas izvērtējami, lemjot par uzņēmuma reputācijas aizskārumu. Piemēram, vai publikāciju veicinājusi pašas komercsabiedrības rīcība vai prakse. ECT 2012.gada 7.februāra spriedumā lietā “Axel Springer AG pret Vāciju” norādījusi, ka persona nevar sūdzēties par reputācijas aizskārumu, ja reputācijas zudums ir pašas personas rīcības paredzamās sekas, piemēram, krimināli sodāma pārkāpuma izdarīšana. Vēl viens izvērtējams kritērijs ir, vai publikācijas avoti ir ticami. Žurnālistam var noteikt pienākumu pārbaudīt, vai privātpersonu aizskaroši apgalvojumi ir patiesi. Vienlaikus ECT 2011.gada 19.jūlija spriedumā lietā “Uj pret Ungāriju” atzina, ka žurnālistiem ir tiesības vērst uzmanību uz trūkumiem uzņēmuma darbībā, kas potenciāli rada kaitējumu sabiedrības interesēm, taču ECT 1989.gada 20.novembra spriedumā lietā “Markt Intern Verlag GmbH un Klaus Beermann pret Vāciju” uzsvērts, ka publikācija nedrīkst no atsevišķa starpgadījuma veidot kļūdainu priekšstatu par uzņēmuma vispārējo praksi.

Protams, neviens nav pasargāts no tā, ka par viņu varētu rakstīt vai ziņot. Tāpat ne katra rupjība vai aizvainojums, it īpaši, ja tas ir personu viedoklis, nevis nepatiesas ziņas, radīs pamatu savu interešu aizsardzībai. Vienlaikus ir jāapzinās robeža, kur vārda brīvība netiek izlietota godprātīgi, lai informētu sabiedrību par tai svarīgiem, aktuāliem vai interesējošiem jautājumiem.

Publikācija: ibizness.lv