Kādi zaudējumi darbiniekam jāatlīdzina?

Lai gan darba tiesiskajās attiecībās darbinieks tradicionāli tiek uzskatīts par vājāko pusi, tas neizslēdz darbinieka pienākumu kompensēt zaudējumus, ko tas ar savu rīcību nodarījis darba devējam. Neskatoties uz to, ka Darba likums piešķir darbiniekam pamatīgu aizsardzību pret darba devēja zaudējumu kompensācijas prasībām, likuma aizsardzība nepasargā darbiniekus no zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma, ja darbinieks zaudējumus radījis ar prettiesisku rīcību.

Darbinieka atbildības pamats noteikts Darba likuma (DL) 86. un 87. pantā. Kā visās zaudējumu prasībās, arī prasībās pret darbinieku jāidentificē visi priekšnoteikumi zaudējumu prasības apmierināšanai: prettiesiska rīcība, zaudējumu esība un cēlonisks sakars starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem. Taču DL noteikta arī virkne specifisku nosacījumu tieši prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām.

DL 86. panta 1. daļā paredzēts – ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai arī veic to nepienācīgi vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam, darbiniekam ir pienākums atlīdzināt darba devējam radušos zaudējumus. Tātad darbinieka atbildības pamats ir viņa prettiesiska rīcība, kas, kā minēts šajā normā, var izpausties kā nepienācīga darba veikšana vai darba neveikšana vispār.

Tiesu praksē atzīts, ka darbinieka rīcība ir prettiesiska ne tikai tad, ja viņš pārkāpj kādu konkrētu normatīvā akta normu, bet arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi izpilda savus darba pienākumus, kas noteikti darba līgumā un citos darba devēja aktos, kuri ir saistoši konkrētajam darbiniekam (Senāta 2004. gada 20. oktobra spriedums lietā SKC-570/2004). Tātad darbinieka atbildības pamats var būt jebkura tam tiesiski noteikta uzvedības noteikuma pārkāpums neatkarīgi no tā izcelsmes avota.

Atbildības robežas

DL ierobežo darbinieka atbildību ar darba devēja tagadējās mantas samazinājumu. Darbinieks neatbild par darba devēja peļņas zudumu. Tāpat tiesa pēc sava ieskata var samazināt darbinieka atbildības apmēru atbilstoši viņa mantas stāvoklim. Šādi atbildības ierobežojumi neattiecas uz gadījumiem, kad darbinieks radījis zaudējumus ar ļaunu nolūku (vai aiz rupjas neuzmanības) vai kad darbinieka rīcība nav bijusi saistīta ar darba veikšanu.

Ļauns nolūks vai rupja neuzmanība

DL 86. panta 3. daļā paredzēts, ka tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar darbinieka ļaunu nolūku vai tādas viņa prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, kas nav saistīta ar nolīgtā darba veikšanu, darbinieks atbild par visiem darba devēja zaudējumiem. Tiesu praksē un Civillikuma (CL) 1645. pantā ļauns nolūks pielīdzināms rupjai neuzmanībai. Līdz ar to darbinieka atbildība nav ierobežota arī rupjas neuzmanības gadījumā.

Ņemot vērā atšķirīgo darbinieka atbildības apmēru, svarīgi nošķirt gadījumus, kad darbinieks rīkojies “tikai” prettiesiski, no gadījumiem, kad darbinieks rīkojies ar ļaunu nolūku vai pieļāvis rupju neuzmanību. Turklāt, ja darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, darbinieks atbild par zaudējumiem tikai tad, ja tie nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

Ļauna nolūka (vai rupjas neuzmanības) konstatēšana nav vienkārša. Katrs pārkāpums vērtējams atsevišķi. Vienkāršs pārkāpumu iedalījums pēc attiecīgā aizlieguma izcelsmes avota (likuma vai uzņēmuma iekšējiem noteikumiem) nebūs pietiekams, lai noskaidrotu ļauna nolūka esamību. Tā Senāta 2016. gada 20. aprīļa spriedumā lietā C28348212 pausta atziņa, ka ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma fakts un ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanas fakts pats par sevi nerada ne vieglas, ne rupjas neuzmanības prezumpciju. Kā norāda Senāts, ceļu satiksmes negadījumu iespējams izraisīt gan ar vieglu, gan rupju neuzmanību, un šo neuzmanības veidu nošķiršanai nepieciešams noskaidrot zaudējumus izraisījušās personas rīcību konkrētā negadījuma apstākļos un subsumēt to CL 1645.– 1646. pantu normām.

CL 1645. pantā paredzēts, ka neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām, nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi.

Savukārt saskaņā ar CL 1646. pantu par vieglu neuzmanību atzīstams rūpības un čaklības, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam, trūkums.

Viegli uztverams rupjas neuzmanības piemērs ir zaudējumi, kas nodarīti, izraisot ceļu satiksmes negadījumu reibuma stāvoklī. Šādas rīcības rezultātā darba devējam nodarītos zaudējumus (vairāk nekā 30 000 eiro apmērā) Latgales apgabaltiesa 2013. gada 23. oktobra spriedumā lietā C26109412 (spriedums stājies spēkā ar Senāta 2016. gada 1. decembra lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību) atzinusi par nodarītiem aiz rupjas neuzmanības.

Interesanta piemērs rodams Latgales apgabaltiesas 2016. gada 2. jūnija spriedumā lietā C12118715 (spriedums stājies spēkā ar Senāta 2016. gada 1. decembra lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību). Lietā kravas automašīnas šoferis bija sabojājis transportlīdzekļa piekabi, nepareizi novērtējot ceļa pārvada, zem kura tas mēģināja izbraukt, augstumu.

Tiesa atzina, ka piekabes sabojāšana zem ceļa pārvada pierāda vien to, ka šoferis nav pareizi izvērtējis ceļa pārvada augstumu, vērtējot transportlīdzekļa izbraukšanas iespēju zem tā, nevis to, ka viņš vispār nav vērtējis pārvada augstumu. Tā kā lietā nebija pierādījumu, ka šoferis būtu pārkāpis ceļa aizlieguma zīmi par augstuma ierobežojumu (jo tāda zīme pirms pārvada nebija uzstādīta), tiesa atzina, ka šoferis nerīkojās augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi. Tiesas ieskatā šoferis rūpējās par viņam uzticēto transportlīdzekli, kā par savu, un nevarēja paredzēt savas rīcības sekas (piekabes sabojāšanu).

Zaudējumu rašanās paaugstināts risks

Ja darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, darbinieks atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

Tiesu praksē atzīts, ka darbs, kas saistīts ar paaugstinātu zaudējumu radīšanas risku, ir, piemēram, autotransporta vadīšana. Senāta 2016. gada 20. aprīļa spriedumā lietā  C28348212 teikts, ka darbības ar transportu – transportlīdzekļa vadīšana – atbilstoši CL 2347. panta 2. daļai uzskatāmas par darbībām, kas saistītas ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem. Tādēļ atbildētāja darbs bija saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku.

Procedūra zaudējumu atprasīšanai

Tūlītēja prasības celšana tiesā ne vienmēr ir labākais risinājums. Ja darbinieks tam piekrīt, drošs risinājums ir vienošanās noslēgšana par parāda (zaudējumu) atmaksu, piemēram, sagatavojot atmaksas grafiku. Šādu vienošanos ieteicams noslēgt notariālā akta formā, kas dotu darba devējam iespēju veikt parāda piedziņu bezstrīdus kārtībā.

Tāpat vienkāršs un efektīvs veids zaudējumu atlīdzināšanai ir ieturējums no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas. Šāds ieturējums iespējams, tikai saņemot darbinieka rakstveida piekrišanu, kuru darba devējam no darbinieka būtu noteikti jālūdz katrā zaudējumu nodarīšanas reizē atsevišķi. Atsevišķs punkts darba līgumā, kas paredz darbinieka piekrišanu ieturējumu veikšanai visos gadījumos, nav pietiekams pamats šādu ieturējumu veikšanai. Ja pēc zaudējumu atklāšanas starp pusēm vēl joprojām pastāv darba tiesiskās attiecības, darba devējam obligāti jālūdz darbinieka atļauja ieturējuma veikšanai. Šādas rīcības neveikšana var būtiski ietekmēt uzņēmuma spēju zaudējumus piedzīt, ceļot prasību tiesā.

Tiesu praksē atsevišķos gadījumos (piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2020. gada 9. jūnija spriedumā lietā C68470518, kas pārsūdzēts kasācijas kārtībā) tiesa ir vērtējusi lūguma par ieturējuma izdarīšanu neesamību kā pastāvīgu pamatu zaudējumu prasību noraidīšanai.

Jādomā, ka gadījumos, kad uzņēmums konstatējis zaudējumus pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas, jo, nepastāvot darba attiecībām, ieturējuma veikšana vairs nav iespējama, šāda vēršanās pie darbinieka nav obligāta. Tādā gadījumā vienīgais šķērslis zaudējumu prasības celšanai pret darbinieku var būt noilguma termiņa
iestāšanās – šādi prasījumi noilgst divu gadu laikā.

Apstākļi, kas izslēdz atbildību

Saskaņā ar DL 87. panta 1. daļu darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, ja arī darba devējs pats – ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu – bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms atkarībā no lietas apstākļiem, īpaši ņemot vērā to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina.

Vidzemes apgabaltiesa 2014. gada 13. maija spriedumā lietā C08027112 (spriedums stājies spēkā) par apstākli, kas izslēdz darbinieka atbildību, atzina uzņēmuma norādījumus par neatļautas ierīces (magnēta) pievienošanu transportlīdzekļa tahogrāfam. Par attiecīgu darbību uzņēmumam tika piemērots naudas sods, kuru uzņēmums vēlējās piedzīt no darbinieka, kurš veica attiecīgo darbību.

Tiesa nonāca pie secinājuma, ka rīkojumu par magnēta uzlikšanu devis uzņēmums, jo darba devējs nebija piemērojis disciplinārsodu vai pieprasījis darbinieka paskaidrojumu par šo gadījumu. Šāda prasītājas rīcība tiesas kolēģijas ieskatā neliecina par to, ka prasītāja faktu par neatļautas papildu ierīces (magnēta) pievienošanu digitālās reģistrācijas kontrolierīcei (tahogrāfam) būtu traktējusi kā pārkāpumu no atbildētāja puses. Šāds tiesas secinājums apliecina formālas procedūras ievērošanas (disciplinārsoda piemērošanas) lietderību gadījumā, ja uzņēmuma plānos ir zaudējuma prasības celšana.

Ja zaudējumus rada trešā persona

Darbinieka atbildība par zaudējumiem nav automātiski izslēdzama, ja tie radīti trešās personas prettiesiskas rīcības dēļ. Zaudējumu atlīdzināšanas kontekstā vērtējams paša darbinieka rīcības tiesiskums neatkarīgi no citu personu rīcības izvērtējuma.

Šāds secinājums izriet no Latgales apgabaltiesas 2014. gada 15. decembra sprieduma lietā C12206212 (spriedums stājies spēkā). Lietā darbinieks, veicot kravas pārvadājumu, pretēji darba līguma un amata instrukcijas noteikumiem, atpūtai bija izvēlējies neapsargātu apstāšanās vietu. Apstāšanās laikā tika nozagta transportlīdzeklī esošā krava.

Šīs lietas kontekstā būtisks ir apstāklis, ka šofera rīcībai ir cēlonisks sakars ar uzņēmumam nodarītajiem zaudējumiem. Kaut arī kravas zādzību izdarījušas trešās personas, pārvadājuma laikā pastāvēja apstākļi, no kuriem šoferis varēja izvairīties un kuru sekas viņš varēja paredzēt un novērst, proti, atpūtai izvēlēties apsargājamu teritoriju.

Publikācija: itiesibas.lv