Kā uzņēmumi var identificēt cilvēktiesību riskus savās vērtību ķēdēs?

Cilvēktiesību ievērošana no uzņēmumu puses bieži tiek uztverta kā uzņēmumu labā griba, ētiska rīcība vai korporatīvā filantropija. Taču uzņēmējdarbības un cilvēktiesību joma neattiecas uz uzņēmuma peļņas novirzīšanu labdarībai vai, piemēram, šampūna ražotāja iniciatīvām mobinga mazināšanai skolās. Caur uzņēmējdarbības un cilvēktiesību prizmu tiek risināta uzņēmumu negatīvā ietekme uz cilvēkiem. Tāda negatīvā ietekme, kā, piemēram, piespiedu darbs, bīstami darba apstākļi, diskriminācija u.c. Kas tieši tiek sagaidīts no uzņēmumiem? Kādus likumus pieņem valstis šajā jomā? Par to rakstā.

Kāpēc uzņēmumam būtu jāvērtē cilvēktiesību riski, ja cilvēktiesību aizsardzība ir valstu pienākums?

Starptautiskās cilvēktiesību konvencijas parasti neuzliek tiešus juridiskus pienākumus uzņēmumiem.^[1] Pievienojoties starptautiskajām konvencijām, tieši valstis uzņemas pienākumu ievērot, aizsargāt un nodrošināt cilvēktiesības. Neskatoties uz minēto, starp valstīm, sabiedrības pārstāvjiem un, ne mazāk svarīgi, pašiem uzņēmumiem veidojas vienprātība, ka uzņēmumiem ir pienākums ievērot cilvēktiesības.^[2] To ir veicinājušas gan patērētāju, gan darbinieku pieaugošās gaidas un nosodījums par būtiskiem cilvēktiesību aizskārumiem, kā arī nepieciešamība novērst klimata pārmaiņu cēloņus un sekas. Turklāt dekādēm ilgi vadošais globālais uzskats bija tāds, ka uzņēmumu vienīgais mērķis ir dalībnieku (akcionāru) vērtības jeb peļņas palielināšana. Taču 2019. gadā viena no vadošajām ASV uzņēmējdarbības asociācijām Business Roundtable nāca klajā ar paziņojumu, kur tās biedri atzina, ka šāda pieeja neatbilst mūsdienu standartiem. Atmetot šo pieeju, tika atzīts, ka uzņēmumiem ir jādarbojas tā, lai labumu gūtu visas ieinteresētās personas (angļu valodā “stakeholders”), tostarp klienti, darbinieki un piegādātāji, nevis tikai dalībnieki (akcionāri).^[3] Arī iepriekš ekonomikas teorijā tika izvirzītas idejas par nepieciešamību mainīt uzsvaru uz ilgtermiņa ieguvumiem, taču tieši šis un nākamie citu vadošo biznesa forumu paziņojumi radīja un turpina veicināt nozīmīgu globālās prakses maiņu, kā arī veicināja ilgtspējas jautājumu integrēšanu uzņēmumu darbībā.

Visprecīzāk valstu un uzņēmumu pienākumi cilvēktiesību jomā ir skaidroti 2011. gada ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipos (“ANO Pamatprincipi”). Tajos nav noteiktas jaunas starptautisko tiesību saistības. Taču līdz to pieņemšanai ne akadēmiskajā vidē, ne praksē nebija absolūtas vienprātības par to, kā nošķirt valstu un uzņēmumu pienākumus. ANO Pamatprincipos tika izskaidrots un pamatots, ka valstīm ir pienākums aizsargāt no uzņēmumu veiktajiem cilvēktiesību aizskārumiem, savukārt uzņēmumiem ir jāievēro cilvēktiesības. Uzņēmumu pienākums ievērot cilvēktiesības ANO Pamatprincipos ir nostiprināts kā globāls sagaidāmās rīcības standarts.^[4] Tiklīdz tika novilkta šī skaidrā robeža, tas veicināja arī vairāku citu atbildīgas uzņēmējdarbības standartu pilnveidošanu.^[5] Šobrīd ANO Pamatprincipi jau ir ieguvuši autoritatīvu statusu, un tos ir apņēmušies ievērot vairāki uzņēmumi. Turklāt tie kalpo kā pamats arī atsevišķu valstu likumiem un lielā mērā ietekmē Eiropas Savienības politikas un regulējuma virzību.^[6]

Lai uzņēmums praksē izpildītu savu pienākumu ievērot cilvēktiesības, tam citastarp ir jāīsteno rūpības pienākums attiecībā uz cilvēktiesībām (angļu valodā “human rights due diligence”). Caur rūpības pienākuma procesu uzņēmums var identificēt, novērst, mazināt un ziņot par to, kā tas risina savu negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām.^[7] Citiem vārdiem – tas ir process, caur kuru uzņēmums var pārvaldīt risku radīt negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām. Patieso un iespējamo negatīvo ietekmju (risku) identificēšana ir viens no šī procesa soļiem.^[8]

Vēsmas no Eiropas Savienības

Eiropas Savienībā šobrīd top vairāki tiesību akti, kas noteiks jaunus pienākumus uzņēmumiem cilvēktiesību ievērošanas jomā. Piemēram, Direktīva par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju paredzēs, ka lielajiem uzņēmumiem ir jāidentificē un jārisina negatīvā ietekme uz cilvēktiesībām un vidi atbilstoši vadošajiem starptautiskajiem standartiem, tostarp ANO Pamatprincipiem un OECD Atbildīgas uzņēmējdarbības vadlīnijām daudznacionālajiem uzņēmumiem (“OECD Vadlīnijas”), kā arī ar tām saistītajiem rūpības pienākuma ieteikumiem.^[9] Ar šo direktīvu lielajiem uzņēmumiem tiks noteikts juridisks pienākums īstenot rūpības pienākumu attiecībā uz cilvēktiesībām un vidi.^[10]

Jaunas prasības paredzēs arī Regula par tādu produktu aizliegšanu Eiropas Savienības tirgū, kas izgatavoti, izmantojot piespiedu darbu. Saskaņā ar šīs regulas priekšlikumu uzņēmumiem būs jānodrošina, ka tie nelaiž, nedara pieejamus Eiropas Savienības tirgū un neeksportē produktus, kas izgatavoti, izmantojot piespiedu darbu.^[11] Minētā prasība attieksies gan uz lielajiem, gan mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Šīs regulas priekšlikums paredz arī to, ka dalībvalstu kompetentās iestādes varēs vērtēt uzņēmumu pasākumus, kas veikti, lai identificētu, novērstu, mazinātu vai izbeigtu piespiedu darba riskus to darbībās un vērtību ķēdēs saistībā ar novērtējamajiem produktiem.^[11]

Papildus vairākas rūpības pienākuma kā risku pārvaldības sistēmas prasības šobrīd jau ir noteiktas kā obligātas Konflikta izrakteņu regulā.^[12] Nākotnē rūpības pienākumu plānots attiecināt arī uz bateriju izejvielu ieguvi un citiem to ražošanas un izmantošanas posmiem,^[13] kā arī atmežošanu atbilstoši attiecīgo regulu nosacījumiem.^[14]

Kas ir cilvēktiesību riski?

Uzņēmumu negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām iedala divās grupās — patiesā jeb faktiskā ietekme (tāda negatīvā ietekme, kas jau ir iestājusies) un iespējamā ietekme jeb riski^[15] (tāda negatīvā ietekme, kura vēl nav iestājusies, bet varētu iestāties).^[16]

Daudziem uzņēmumiem jēdziens “risks” galvenokārt nozīmē riskus uzņēmumam — finanšu risku, tirgus risku, operacionālo risku, reputācijas risku utt. Uzņēmumiem rūp sava pozīcija tirgū attiecībā pret konkurentiem, savs tēls un ilgtermiņa darbība, tāpēc, aplūkojot riskus, tie parasti raugās uz risku uzņēmumam (sev pašam). Tomēr starptautiskajos standartos tiek likts uzsvars uz iespējamību negatīvi ietekmēt cilvēkus, vidi un sabiedrību. Tā ir iespējamā negatīvā ietekme, kuru uzņēmums rada, veicina vai ar kuru uzņēmums ir tieši saistīts. Citiem vārdiem sakot, tā ir uz āru vērsta pieeja riskam.^[17]

Piemēram, ja uzņēmums nosaka pārāk īsus termiņus saviem izejvielu piegādātājiem, tie riskē radīt negatīvu ietekmi uz piegādes ķēžu uzņēmumu darbiniekiem, viņu algām, kā arī darba drošību. Savukārt, ja kāda produkta vai pakalpojumu reklāmā tiek veicināti aizspriedumi pret kādu personu grupu, var tikt aizskartas šo personu tiesības nebūt pakļautām diskriminācijai.

No otras puses, cilvēktiesību aizskārumi un neatbilstoša cilvēktiesību risku pārvaldība var, protams, arī negatīvi ietekmēt uzņēmuma reputāciju, likt patērētājiem un investoriem novērsties no uzņēmuma, novest pie tiesvedības vai pārkāpuma procesa u.c.

Jāņem vērā arī tas, ka tradicionālajos riska novērtējumos tiek apsvērtas gan notikuma sekas (to smagums), gan to iestāšanās iespējamība jeb varbūtība. Taču cilvēktiesību risku kontekstā smagums ir dominējošais faktors.^[18] Tāpat cilvēktiesību riski nevar tikt mērīti, balstoties uz vienkāršu izmaksu un ieguvumu analīzi, kurā negatīvās ietekmes novēršanas vai mazināšanas izmaksas tiktu pretstatītas izmaksām, kas uzņēmumam rastos, ja to sauktu pie atbildības par nodarīto kaitējumu.^[19]

Kā uzņēmums var identificēt cilvēktiesību riskus?

Pirms uzņēmums sāk identificēt un vērtēt patieso un iespējamo negatīvo ietekmi (riskus) pēc būtības, pirmkārt, tam būtu svarīgi izprast dažādo cilvēktiesību saturu. Proti, uzņēmumam ir jāstiprina savas spējas atpazīt, kādos gadījumos uzņēmējdarbība negatīvi ietekmē cilvēktiesības. Šim nolūkam var izmantot valstu valdību, kā arī dažādu organizāciju izstrādātos ceļvežus, kuros identificētas biežāk sastopamās situācijas. Piemēram:

• Austrālijas valdība ir izstrādājusi tīmekļa vietni, kur ir pieejami dažādi resursi un apmācības par mūsdienu verdzību.^[20]
• ANO Attīstības programma (UNDP) ir izveidojusi tiešsaistes apmācību rīku, kurā uzskaitīti un izskaidroti vairākām industrijām raksturīgie riski (piemēram, neapmaksāts virsstundu darbs; darbinieku izsekošanas ierīču izmantošana bez darbinieku piekrišanas; neatbilstoša produktu, kuru sastāvā ir dzīvībai bīstamas vielas, marķēšana u.c.).^[21]
• Shift – starptautiska nevalstiskā organizācija, kura strādā ar uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jautājumiem – ir izstrādājusi 24 biznesa modeļu “sarkano karodziņu” indikatorus, kas var palīdzēt uzņēmumiem atpazīt gadījumus, kad tie riskē nodarīt kaitējumu cilvēkiem.^[22]
• Eiropas Komisija ir izstrādājusi vairākas rekomendācijas, piemēram, Ceļvedi cilvēktiesībās maziem un vidējiem uzņēmumiem,^[23] kā arī ieteikumus piespiedu darba risku risināšanai.^[24]

Papildus katram uzņēmumam būtu jāapzinās, kādi ir tā nozarei raksturīgie riski. Piemēram, tehnoloģiju uzņēmumam varētu būt aktuālāki riski aizskart personas tiesības uz privātumu. Savukārt celtniecības nozarē raksturīgāka varētu būt darba tiesību un darba drošības prasību ievērošana. Vienlaikus gan jāpatur prātā, ka vērtējumos kā atskaites punkts būtu jāiekļauj visas starptautiski atzītās cilvēktiesības, jo uzņēmumi potenciāli var ietekmēt jebkuras no šīm tiesībām.^[25] Kā vienu no resursiem uzņēmumi var izmantot arī OECD izstrādātos ieteikumus atsevišķām nozarēm, piemēram, lauksaimniecības, ieguves, apģērbu un apavu ražošanas u.c.^[26] Vēl noteikti var ielūkoties arī citu savas nozares uzņēmumu cilvēktiesību pārskatos, kurus arvien biežāk publicē daudznacionālie uzņēmumi.^[27]

Kad uzņēmums ir apzinājies, kā tā īstenotā uzņēmējdarbība var negatīvi ietekmēt cilvēktiesības, tas var sākt pārbaudīt pats sevi un tā vērtību ķēdes, lai identificētu savus un tā darījumu partneru cilvēktiesību riskus. Proti, tiklīdz uzņēmums zina, ko meklēt, tas var sākt meklēt.

Praksē identificēšana var izpausties kā, piemēram:

• cilvēktiesību jautājumu integrēšana vides un sociālās ietekmes novērtējumos;
• patstāvīga cilvēktiesību ietekmes novērtējuma veikšana; vai
• tematiskie novērtējumi attiecībā uz atsevišķām cilvēktiesībām, piemēram, drošību vai darba tiesībām.^[28]

Saskaņā ar ANO Pamatprincipiem cilvēktiesību ietekmes novērtējuma veikšana ir viens no veidiem, kā uzņēmums var identificēt cilvēktiesību riskus, nevis obligāta rūpības pienākuma procesa sastāvdaļa. Lai arī kādu cilvēktiesību ietekmes vērtēšanas pieeju uzņēmums izvēlētos, galvenais ir tas, lai cilvēktiesības tiktu apsvērtas visaptveroši.^[29] ANO Pamatprincipi paredz, ka pienākums ievērot cilvēktiesības attiecas uz visiem uzņēmumiem. Taču līdzekļi, kādus uzņēmumam būtu jāizmanto, būs atšķirīgi atkarībā no uzņēmuma lieluma, iespējamās negatīvās ietekmes smaguma, korporatīvās struktūras u.c. faktoriem.^[30]

Papildus jāatzīmē, ka cilvēktiesību ietekmes novērtējumu veikšana rūpības pienākuma procesa ietvaros ir salīdzinoši jauna joma. Līdz ar to šobrīd vēl attīstās izpratne par to, kāda būtu labā prakse. Aktuālākie ieteikumi cilvēktiesību ietekmes novērtējumu veikšanai ir pieejami, piemēram, Dānijas Cilvēktiesību institūta, kas ir viena no vadošajām uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jautājumu pētniecības organizācijām, izstrādātajā Cilvēktiesību ietekmes novērtējuma ieteikumu un rīku komplektā (angļu valodā “Human rights impact assessment guidance and toolbox”).^[31]

Būtiski uzsvērt arī to, ka cilvēktiesību riski galvenokārt ir jāvērtē no ietekmēto personu perspektīvas. Saskaņā ar ANO Pamatprincipiem, lai uzņēmums varētu identificēt cilvēktiesību riskus un precīzi novērtēt savu ietekmi uz cilvēktiesībām, tam būtu jācenšas izprast potenciāli ietekmēto personu (piemēram, darījuma partnera darbinieku) bažas, konsultējoties ar tām tieši. Turklāt šajās konsultācijās jāņem vērā valoda un citi šķēršļi efektīvai iesaistei.^[32] Proti, iesaistei ir jābūt jēgpilnai. Piemēram, var būt gadījumi, kad darbinieki nevēlas atklāt patieso situāciju, baidoties no darba devēja represijām un riska zaudēt darbu. Līdz ar to uzņēmumam ir jāatrod atbilstoša pieeja, lai iegūtā informācija būtu ticama.

Gadījumos, kad nav iespējams konsultēties tieši, uzņēmumiem būtu jāapsver tādas alternatīvas kā konsultācijas ar uzticamiem, neatkarīgiem ekspertiem, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem un citiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.^[32]  Proti, uzņēmumi var konsultēties arī ar dažādām ieinteresētajām personām, piemēram, nevalstiskajām organizācijām, arodbiedrībām, starptautiskajām organizācijām, akadēmiķiem u.c. Turklāt attiecībā uz cilvēktiesību ietekmes novērtējumiem tiek norādīts, ka ieinteresēto personu iesaiste un ārēja novērtējuma ziņojuma pārbaude var nodrošināt arī attiecīgā ziņojuma pareizību un ticamību.^[33] Papildus jāņem vērā, ka, vērtējot riskus, uzņēmumiem ir jāpievērš īpaša uzmanība marginalizētām un mazāk aizsargātām personu grupām, kā arī dažādajiem riskiem, ar kuriem saskaras sievietes un vīrieši.^[34]

Risku identificēšanai nepieciešamo informāciju var iegūt, piemēram, caur intervijām ar darbiniekiem, vietējo kopienu, kā arī piegādātājiem, aptaujām, pētījumiem, piegādātāju ražotņu apmeklējumiem un auditiem. Var ieviest arī sūdzību un atsauksmju iesniegšanas sistēmu, caur kuru ietekmētās personas var norādīt uz pastāvošajiem pārkāpumiem un cilvēktiesību riskiem. Arvien biežāk uzņēmumi ievieš arī apmācību programmas gan saviem, gan darījumu partneru darbiniekiem, lai veicinātu izpratni par cilvēktiesību riskiem un palīdzētu tos atklāt un novērst.^[35]

Kas uzņēmumam jādara pēc cilvēktiesību risku identificēšanas?

Pēc tā, kad uzņēmums ir identificējis cilvēktiesību riskus, tam ir attiecīgi jārīkojas, lai novērstu vai mazinātu savu negatīvo ietekmi. Taču, tā kā uzņēmumam var nepietikt resursu, lai vienlaikus risinātu visas negatīvās ietekmes, ANO Pamatprincipi paredz šo ietekmju prioritizēšanu.^[36] Proti, uzņēmumam ir jānovērtē negatīvo ietekmju smagums un tās jārisina, sākot ar smagākajiem gadījumiem. Papildus uzņēmumam būtu jāīsteno arī pārējie rūpības pienākuma procesa soļi.

Savukārt, gadījumos, kad uzņēmums atklāj, ka tas jau ir izraisījis vai veicinājis negatīvu ietekmi, tam ir jānodrošina atbilstošs atlīdzinājums vai jāveicina to, ka šāds atlīdzinājums tiek sniegts.^[37]

Tātad, kad uzņēmums ir identificējis, ka tā noteiktie termiņi rada darba tiesību un darba drošības aizskāruma risku piegādes ķēžu uzņēmumos, tam ir jāpārskata un jāparedz atbilstošāki termiņi. Savukārt gadījumā, kad uzņēmums savu produktu vai pakalpojumu reklāmā ir veicinājis aizspriedumus pret kādu personu grupu, tam ir jāizbeidz šāda prakse un jāatturas no šādas rīcības nākotnē. Dialogā ar ietekmētajām personām uzņēmumam arī jānoskaidro, vai tā veiktie pasākumi (pārskatītie termiņi, jaunie reklāmas materiāli) ir atbilstoši un vairs nerada negatīvu ietekmi, un jāpārliecinās, ka ietekmētās personas ir guvušas atbilstošu atlīdzinājumu par nodarīto kaitējumu.

Kā interesantu risinājumu negatīvās ietekmes mazināšanā var minēt, piemēram, arī uzņēmumu Lorenz (Vācija) un Brynild (Norvēģija), kuri ražo dažādas uzkodas un saldumus, atbalstīto jauna bērnudārza atvēršanu blakus to piegādātāja Indijas riekstu apstrādes rūpnīcai Mozambikā. Tā kā lielākā daļa darbinieku piegādātāja rūpnīcā ir sievietes, tās nereti ņēma līdzi uz darbu savus bērnus. Taču, lai bērniem nebūtu jāpavada laiks rūpnīcas teritorijā, uzņēmumi atbilstoši rīkojās, lai uzlabotu bērnu situāciju.^[38]

Jāpatur prātā arī tas, ka laika gaitā cilvēktiesību situācija var mainīties, līdz ar to ietekme uz cilvēktiesībām ir jāvērtē regulāri. ANO Pamatprincipos ir uzsvērts, ka nepieciešamība vērtēt ietekmi varētu rasties, piemēram, lemjot par ieiešanu jaunā tirgū, jauna produkta palaišanu, politikas maiņu vai plašākām pārmaiņām uzņēmējdarbībā, kā arī citos gadījumos.^[39] Rūpības pienākuma process ir nepārtraukts, līdz ar to arī cilvēktiesību risku vērtēšana nav izolēts vingrinājums. Dānijas Cilvēktiesību institūts papildus norāda, ka cilvēktiesību ietekmes novērtējuma veikšana varētu būt nepieciešama arī gadījumos, kad:

• to līgumā pieprasa investors;
• kāda nevalstiskā organizācija, pilsoniskās sabiedrības pārstāvji vai citi trauksmes cēlēji izsaka bažas par ietekmi uz cilvēktiesībām;
• plānots ieiet jaunā valstī, kurā ir zināmas cilvēktiesību problēmas (piemēram, piespiedu darbs, vārda brīvības ierobežojumi vai vardarbīga rīcība no drošības spēku puses);
• kāds projekts vai darbības ir vai tiks īstenotas kādā aizsargājamā teritorijā vai vietās, kur mitinās ievainojamas personas (piemēram, vietas līdzās pirmiedzīvotāju kopienām, aizsargājamiem lietusmežiem vai bēgļu nometnēm);
• u.c.^[40]

Kopsavilkums un secinājumi

Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību kontekstā patieso un iespējamo negatīvo ietekmju uz cilvēktiesībām (risku) identificēšana ir viens no rūpības pienākuma procesa soļiem.

Pēdējo desmit gadu laikā ir tapusi virkne ar resursiem, kas uzņēmumiem var palīdzēt apzināties savas nozares cilvēktiesību riskus. Valstu valdību un dažādu organizāciju skaidrojumi var palīdzēt uzņēmumiem iemācīties atpazīt negatīvās ietekmes un rosināt attiecīgi rīkoties, lai identificētu, atbilstoši novērtētu un risinātu savu negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām.

Cilvēktiesību risku identificēšanā ir jēgpilni jāsadarbojas ar dažādām ieinteresētajām personām, jo cilvēktiesību risku vērtēšanā būtisks ir tieši ietekmēto personu skatupunkts. Turklāt dažādas ieinteresētās personas un cilvēktiesību eksperti var palīdzēt uzņēmumiem atklāt un izprast cilvēktiesību riskus, kā arī pārliecināties, ka iegūtie dati ir pareizi.

Publikācija: Cilvēktiesības.info