Godīga biznesa likums

Arvien aktuālāks kļūst jautājums par ilgtspējīgu sadarbību komersantu starpā. Šī jautājuma nonākšanu dienaskārtībā diktē galvenokārt Eiropas Savienības (ES) līmenī pieņemtais priekšlikums direktīvai par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju.

Šo direktīvu nereti mēdz dēvēt arī par “godīga biznesa likumu”, jo tās adresātiem būs pienākums savās darbības politikās un riska pārvaldības sistēmās ieviest tā saukto rūpības pienākumu attiecībā uz savu darbību un vērtību ķēdi. Taču ar pāris formālu dokumentu pieņemšanu vien nebūs pietiekami – direktīva skar jautājumus arī par uzņēmuma sadarbības partneru (gan piegādātāju, gan klientu) uzraudzību un novērtēšanu.

Ko paredz direktīvas priekšlikums?

Direktīvas tiešajā tvērumā esošajiem uzņēmumiem būs pienākums identificēt, novērtēt, mazināt un izbeigt negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēktiesībām ražošanas, piegādes, transportēšanas, projektēšanas un izplatīšanas laikā. Papildus plānots noteikt pienākumu ieviest sūdzību izskatīšanas mehānismus situācijām, kad uzņēmuma rīcība radījusi kaitējumu, informēt par savu rūpības politiku un regulāri uzraudzīt tās efektivitāti.

Uzņēmumiem būs jāvērtē ne tikai faktiskā un iespējamā negatīvā ietekme pašu un meitasuzņēmumu darbībā, bet arī jāīsteno biznesa partneru uzraudzība un novērtēšana. Ja tiek konstatēts, ka kāds biznesa partneris negatīvi ietekmē vidi vai cilvēktiesības, ja šo ietekmi nevar novērst vai izbeigt, tad uzņēmumam, pielietojot to kā galējo līdzekli, būs jāizbeidz darījuma attiecības ar šo sadarbības partneri.

Uzņēmumiem būs arī jāizstrādā pārejas plāns, lai nodrošinātu darbības atbilstību mērķim ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5°C. Lielākos uzņēmumos vadības atalgojums tiks piesaistīts pārejas plāna izpildei.

Vairāk ietekmēs lielos uzņēmumus

Pagājušā gada nogalē ES Padome un Eiropas Parlaments (EP) panāca vienošanos par direktīvas gala versiju. Kaut arī gala redakcijas teksts šobrīd vēl nav pieejams, ir zināms, ka ieviestas būtiskas izmaiņas attiecībā uz direktīvas piemērošanas jomu. EP savā sākotnējā pozīcijā rosināja direktīvas piemērošanas sliekšņus (apgrozījums un darbinieku skaits) samazināt, lai tā attiektos uz lielāku uzņēmumu skaitu, tomēr gala versijā panākta vienošanās, kas ir labvēlīgāka uzņēmējiem, jo direktīva neaptvers (vismaz ne tieši) tik plašu adresātu loku.

Direktīvas adresātu lokā būs:

• ES bāzēti uzņēmumi, kuros ir vairāk nekā 500 darbinieku un kuru neto apgrozījums pasaulē ir vairāk nekā 150 milj. eiro;
• ES bāzēti uzņēmumi, kuri nodarbina vairāk nekā 250 darbiniekus, kuru neto apgrozījums ir lielāks par 40 milj. eiro, ja vismaz 20 milj. eiro radīti ar darbību augsta riska nozarēs, piemēram, tekstilizstrādājumu, lauksaimniecības (tostarp mežsaimniecības), būvniecības, apģērbu un apavu ražošanas un vairumtirdzniecības jomā;
• trešo valstu uzņēmumi, kuru neto apgrozījums ES trīs gadus pēc direktīvas spēkā stāšanās ir lielāks nekā 150 milj. eiro.

Finanšu sektors direktīvas piemērošanas jomā tiks iekļauts tikai saistībā ar pašu darbībām un augšupējām piegādes ķēdēm. Direktīva netiks attiecināta uz finanšu sektora pakārtotajām jeb lejupējām ķēdēm.

Tas nozīmē, ka tā attieksies uz lielajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu grupas mātesuzņēmumiem, kas atbilst iepriekš minētajiem sliekšņiem.
Tomēr būtu naivi uzskatīt, ka mazākus uzņēmumus direktīvas prasības neietekmēs. Tieši pretēji, pastarpināti tiks ietekmēti arī mazāki uzņēmumi, kas ir direktīvas tiešo adresātu darījumu partneri, piemēram, vērtību ķēdē esošie piegādātāji vai klienti. Vairāki uzņēmumi jau šobrīd ir saskārušies ar savu biznesa partneru prasībām attiecībā uz, piemēram, adekvāta atalgojuma nodrošināšanu pakalpojumu sniegšanā iesaistītajiem darbiniekiem, darba drošības prasību ievērošanu, apņemšanos mazināt ietekmi uz vidi un tā tālāk.

Sankcijas un civiltiesiskā atbildība

Direktīva paredz arī sodus un civiltiesisko atbildību par noteikto pienākumu nepildīšanu. Katrā ES dalībvalstī tiks noteikta uzraudzības iestāde. Šī iestāde, sadarbojoties ar citu dalībvalstu iestādēm, ne tikai apmainīsies ar informāciju par direktīvā noteikto pienākumi izpildi, bet varēs pēc savas iniciatīvas uzsākt pārbaudes, izmeklēšanu, piemērot sodus, tai skaitā publiski paziņot neatbilstošo uzņēmumu pārkāpumus un noteikt naudas sodu līdz pat 5% no uzņēmuma globālā neto apgrozījuma.

Ja direktīvas noteikto pienākumu pārkāpuma rezultātā radīts kaitējums (radīta vai veicināta nelabvēlīga ietekme uz vidi vai cilvēktiesībām), ietekmētajām personām būs tiesības piecu gadu laikā prasīt zaudējumu atlīdzību. Tiesības iesniegt šādu prasījumu būs arī arodbiedrībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

Lai gan direktīvas gala versiju vēl oficiāli jāapstiprina Juridiskajai komitejai, EP un ES Padomei un tās ieviešana nacionālajos normatīvajos aktos prasīs aptuveni trīs gadus, uzņēmumi var sākt tam gatavoties jau laikus.

Kā gatavoties?

Direktīvas ieviešana uzņēmumā var izraisīt būtiskas pārmaiņas, kas neaprobežosies vien ar formālu dokumentu pieņemšanu, bet būs nepieciešams veikt reālas darbības, un tādēļ arī paredzēts pamatīgs sagatavošanās periods. Direktīvā ir ieskicēti daži pārskatāmi un loģiski rīcības soļi.

Pirmkārt, der integrēt pienākumus iekšējās politikās, piemēram, rīcības kodeksā. Tas nozīmē, ka jau šobrīd, vēl pirms direktīvas pieņemšanas, ir vērts definēt, kas tiek sagaidīts no piegādātājiem un klientiem vismaz principu līmenī (cilvēktiesību, vides un sociālo standartu ievērošana). Rīcības kodeksā jāiekļauj vismaz šādas pamata prasības, proti, apņemšanās ievērot:

• cilvēka pamattiesības;
• darba tiesības;
• korupcijas un kukuļošanas aizliegumu;
• konfidencialitāti un privātumu;
• atbilstību konkurences tiesību regulējumam;
• vides apsvērumus;
• atbilstību sankciju un noziedzīgu līdzekļu legalizācijas aizlieguma regulējumam;
• ētisku un caurspīdīgu pārvaldību;
• ekvivalentas prasības tālākajai ķēdei (“kaskadēšana”).

Otrkārt, arī rūpības pienākumu var jau tagad integrēt uzņēmuma politikās un līgumos ar biznesa partneriem.

Treškārt, var jau uzreiz identificēt un novērtēt riskus, proti, definēt vērtību ķēdes un risku vadības pieeju. Risku un ietekmes noteikšana dalīsies vairākos līmeņos:

• ko dara uzņēmums pats, piemēram, kādas emisijas tas rada;
• kā uzņēmums veicina negatīvu ietekmi, piemēram, ko tas pasūta;
• ko uzņēmums pats neveicina, bet var ietekmēt ar izmantoto resursu starpniecību.

Risku vadība jābalsta uz kvantitatīvu un kvalitatīvu informāciju, izmantojot piemērotu metodoloģiju un veltot atbilstošus resursus. Būtiska risku vadības sastāvdaļa ir ietekmes pušu iesaiste un identificēto risku prioritizācija. Direktīva paredz, ka ietekmes novēršanas, izbeigšanas un mazināšanas pasākumiem jābūt atbilstošiem riska un ietekmes līmenim, kā arī uzņēmuma īpatnībām. Ņemot vērā uzņēmuma kontekstu, jāidentificē, vai uzņēmums ietekmi un riskus var novērst, rīkojoties viens pats vai kopā ar citiem, piemēram, ar asociāciju, biedrību, nevalstisko organizāciju starpniecību. Ja risku ir daudz un ietekme ir liela, jāveic prioritizācija. Joma, kurā tiek radīta lielākā ietekme, noteikti būs prioritārāka.

Ceturtkārt, iesakām izmantot arī līgumiskās garantijas, it īpaši attiecībās ar būtiskiem un/vai ilgtermiņa piegādātājiem un klientiem. Noteikti der prasīt atbilstību rīcības kodeksa prasībām, audita tiesības un iespēju apturēt un izbeigt līgumu, ja ietekme ir būtiska un netiek veikti koriģējošie pasākumi. Galvenais mērķis piegādes ķēdes atbilstībā ir nevis atbildības par negatīvo ietekmi pārlikšana, bet gan atbilstības nodrošināšana. Ja piegādātājs pārkāpj kādas prasības, primāri jānovērš pārkāpums, nevis jāpārtrauc sadarbība. Kamēr neatbilstība nav novērsta, sadarbību turpināt nedrīkst. Būs pieejamas arī Eiropas Komisijas izstrādātās standartklauzulas.

Papildu soļi pēc ietekmes identificēšanas ir pasākumu efektivitātes novērtēšana, informēšana un komunikācija ar ieinteresētajām personām, piemēram, ar nefinanšu ziņojuma starpniecību, un atlīdzinājuma nodrošināšana. Visi minētie procesi ir pienācīgi jādokumentē.

Kā identificēt cilvēktiesību un vides risku būtiskumu?

Direktīva paredz, ka rūpības politika jāīsteno veidā, kas ir samērīgs ar uzņēmuma nelabvēlīgās ietekmes iespējamību un nopietnību. Jāņem vērā tādi aspekti kā uzņēmuma riska faktori, darbības nozare un specifika, atrašanās vieta, piegādes ķēdes garums, uzņēmuma izmērs, jauda, resursi un ietekmēšanas spēja, proti, uzņēmuma spēja mainīt citas puses kaitīgo praksi, kas rada vai veicina negatīvu ietekmi.

Direktīva definē, kas ir negatīva ietekme uz vidi un cilvēktiesībām. Šis ir ļoti plašs jautājumu loks, kas principā aptver visus ar vidi un cilvēktiesībām saistītos aspektus un pārsvarā ir definēts starptautiskās konvencijās. Vides jautājumi varētu būt, piemēram, bīstamās vielas, vides degradācija, piesārņojums, daudzveidība, patēriņš, klimata pārmaiņas, atkritumi un tā tālāk. Cilvēktiesību jautājumi varētu būt, piemēram, tiesības uz dzīvību un drošību, tiesības uz vārda brīvību, diskriminācijas aizliegums, tiesības uz brīvību, genocīda aizliegums, tiesības uz aizsardzības līdzekļiem, tiesības uz privātumu un tamlīdzīgi.

Risku identificēšanā ieteicams apzināt teritoriālo, personisko un materiālo tvērumu:

• teritoriālais tvērums;

Kurās valstīs vai reģionos darbojas uzņēmums un biznesa partneri? Kādas ir šo valstu un reģionu lokālās īpatnības, vides un cilvēktiesību aizsardzības līmenis, vēsturiskais konteksts?

• personiskais tvērums;

Kurus cilvēkus uzņēmums ietekmē? Kas ir ieinteresētās personas? Kurus cilvēkus ietekmē uzņēmuma biznesa partneri? Vai tie varētu būt darbinieki, pircēji, vietējā kopiena vai citas personas?

• materiālais tvērums.

Kādi ir nozarei raksturīgie riski? Piemēram, būvniecības nozarē tie varētu būt darba tiesību un darba drošības jautājumi. Tehnoloģiju nozarē – privātuma un datu drošības jautājumi. Farmācijā – vielu noplūdes un vides riski. Kāda ir uzņēmuma ietekme uz citām cilvēktiesībām? Riska būtiskums būs atkarīgs no ietekmes mēroga, tvēruma un neatgriezeniskuma, piemēram, skartās teritorijas apmēra, skarto cilvēku skaita, spējas atjaunot iepriekšējo stāvokli un tamlīdzīgiem aspektiem.

Ilgtspējas prasību integrēšana sadarbībā ar biznesa partneriem jau kļūst par normu. Ņemot vērā plānoto direktīvu, nav sagaidāms, ka no tā jebkādā veidā varēs izvairīties. Savlaicīga gatavošanās jaunajām prasībām noteikti prasīs zināmu resursu un laika patēriņu, taču aiztaupīs liekas galvassāpes vēlāk.

Publikācija: ibizness.lv