Finanšu pakalpojumu pieejamība un risku mazināšana – tiesiskais regulējums un prakse

Finanšu iestāžu izvēle nesadarboties ar augsta riska klientiem bieži vien nonāk pretrunā ar ekonomikas attīstībai svarīgu priekšnosacījumu – finanšu pakalpojumu pieejamību. Šī problēma pēdējos gados tiek aktualizēta gan starptautiskā, gan nacionālā līmenī. Šajā publikācijā COBALT vecākais speciālists, jurists Ivo Cimdiņš sniedz padziļinātu ieskatu tajā, kā finanšu iekļautība (pieejamība finanšu produktiem un pakalpojumiem) un risku mazināšana jeb deriskēšana mijiedarbojas tiesiskajā regulējumā un praksē un kādas pārmaiņas sagaidāmas nākotnē.

Finanšu iekļautība (financial inclusion) jeb finanšu integrācija pārsvarā tiek definēta kā process, kas nodrošina pienācīgu, ātru un atbilstošu piekļuvi finanšu produktiem un pakalpojumiem. Savukārt finanšu atstumtība (financial exclusion) ir process, kurā jāsaskaras ar grūtībām piekļūt finanšu pakalpojumiem un produktiem, kas nepieciešami pamata finansiālo vajadzību piepildīšanai. Piekļuve vismaz pamata finanšu produktiem un pakalpojumiem ir priekšnoteikums cilvēka dalībai mūsdienu ekonomiskajā un arī sociālajā dzīvē. Finanšu pakalpojumu pieejamība pārsvarā ir atkarīga no maksājuma konta pieejamības indivīdiem, mājsaimniecībām un uzņēmumiem.

Savukārt deriskēšana (de-risking) jeb riska mazināšanas pasākumi ir finanšu iestāžu atteikšanās uzsākt darījuma attiecības vai darījuma attiecību pārtraukšana ar atsevišķiem klientiem vai klientu kategorijām, kas saistītas ar paaugstinātu risku (pārsvarā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma vai proliferācijas finansēšanas, sankciju un citiem riskiem).

Abi šie jēdzieni savstarpēji mijiedarbojas un realitātē var nonākt viens otram pretrunā.

Finanšu iekļautība

Finanšu iekļautība palīdz veicināt attīstību. Iekļaujošas finanšu sistēmas cilvēkam ļauj efektīvi piedalīties sociālajā dzīvē, gūt un pārvaldīt ienākumus, veidot uzkrājumus, ietaupīt pensijai, gūt peļņu no uzņēmējdarbības un stāties pretī finanšu satricinājumiem. Savukārt finanšu atstumtība kavē iespēju nopelnīt, aizsargāties krīzes laikā un veidot finansiālo noturību. Dažos avotos arī minēts, ka finanšu sistēmā iekļauts indivīds var būt mazāk pakļauts krāpniecības un citu noziedzīgu nodarījumu riskiem, kādiem tas ir pakļauts, paliekot ēnu ekonomikā.

Šajā rakstā netiks iztirzāta finanšu pakalpojumu piekļūstamības problemātika, kas izriet no 2019. gada 17. aprīļa direktīvas 2019/882/ES par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām. Latvijas Preču un pakalpojumu piekļūstamības likums, kas ievieš šo direktīvu [likums stāsies spēkā 2025. gada 28. jūnijā – red.], nosaka pienākumu organizēt darbu tā, lai noteikti patērētājiem paredzētie pakalpojumi būtu pieejami visām personām, kurām ir īslaicīgi vai ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, neatkarīgi no tā, vai invaliditāte ir vai nav oficiāli noteikta.

Finanšu iekļautība nav tikai mazāk attīstīto valstu problēma citur pasaulē. 2021. gadā vairāk nekā 13 miljoniem pieaugušo Eiropas Savienības pilsoņu joprojām nav bijuši pieejami finanšu pakalpojumi.1

Dažās Eiropas Savienības daļās bankas konta nav pat 30% iedzīvotāju. Latvijā šis rādītājs nav tik draudīgs – bez bankas konta ir tikai mazliet vairāk nekā 3% cilvēku. Tomēr skaitliskā izteiksmē 2021. gada rādītāji liecināja, ka vairāk nekā 53 tūkstošiem iedzīvotāju – gandrīz tik lielai pilsētai kā Jelgava – nav bankas konta.

Kā liecina Finanšu nozares asociācijas dati2, Latvijas bankās 2021. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, par gandrīz 31 tūkstoti samazinājās klientu skaits. No tiem gandrīz 27 tūkstoši bija fiziskas personas, bet vairāk nekā četri tūkstoši – juridiskās personas3. Lai gan nākamajā gadā klientu skaits palielinājās, tas nesasniedza iepriekšējo līmeni. Visticamāk, iemesls klientu skaita sarukumam bankās ir ne tikai demogrāfijas izmaiņas un proaktīva pāreja pie alternatīviem nebanku maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, bet arī banku deriskēšanas pasākumi. Tas cita starpā noved pie kontu atvēršanas ārvalstīs (piemēram, Lietuvas bankās un maksājumu iestādēs).

Par vienu no būtiskākajiem finanšu iekļautības instrumentiem Eiropas Savienībā ir jāuzskata 2014. gada 23. jūlija Direktīva 2014/92/ES par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (Kontu direktīva). Tā ievieš arī patērētāja pamatkontu (maksājuma kontu ar pamata funkcijām). Par pamatkontu uzskata parasti ierobežotākas funkcionalitātes maksājuma kontu, kas nodrošina vismaz šādus pakalpojumus (ja tādus kredītiestāde sniedz): naudas līdzekļu iemaksa un izņemšana, maksājumi (tostarp regulārie un tiešā debeta), internetbanka un maksājumu karte.

Kontu direktīva nosaka tiesības uz pamatkontu jebkuram patērētājam, kas ir Eiropas Savienības rezidents un kas likumīgi uzturas Eiropas Savienības teritorijā. Tās preambulas 3. apsvērums noteic, ka “netraucēta iekšējā tirgus darbība un mūsdienīgas un sociāli iekļaujošas ekonomikas izveide arvien vairāk kļūst atkarīga no maksājumu pakalpojumu vispārējās pieejamības”.

Kontu direktīva nostiprina Eiropas Savienības Pamattiesību hartas universālās vērtības saistībā ar maksājumu konta pieejamību. Šī direktīva par vienu no mērķiem noteikusi to, ka dalībvalstīm jānodrošina piekļuve maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām neatkarīgi no patērētāja finanšu apstākļiem, piemēram, nodarbinātības statusa, ienākumu līmeņa, kredītvēstures vai personiskā bankrota.

Ieviešot Kontu direktīvu, Latvijas Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums (Maksājumu pakalpojumu likums) ir papildināts ar XIII¹ nodaļu “Patērētāja pamatkonts”. Kopš 2017. gada patērētāja pamatkonta regulējums garantē jebkuram Latvijas iedzīvotājam tiesības atvērt pamatkontu savām privātajām vajadzībām. Saimnieciskās darbības veicējiem tādu vispārēju garantiju nav, un šāds regulējums Eiropas Savienības līmenī (tostarp Latvijā) vēl ir tikai izvērtēšanas procesā.

Lai gan, piemēram, Beļģijā šādas garantijas ir iedibinātas nacionālajā regulējumā un arī uzņēmumiem tiek dotas tiesības uz bankas pamatpakalpojumiem,4 kas šķiet visnotaļ pašsaprotami.

Savukārt 2015. gada 25. novembra Direktīva 2015/2366 par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū (Maksājumu pakalpojumu direktīva) nostiprina nebanku maksājumu pakalpojumu sniedzēju tiesības piekļūt banku kontiem, lai varētu sniegt maksājumu pakalpojumus.

Maksājumu pakalpojumu likumā, ieviešot šo direktīvu, noteikts, ka kredītiestādei ir pienākums nodrošināt maksājumu iestādēm samērīgu un nediskriminējošu piekļuvi kredītiestādes sniegtajiem maksājumu konta pakalpojumiem. Piekļuvei jābūt pietiekami plašai, lai maksājumu iestāde spētu efektīvi un netraucēti sniegt maksājumu pakalpojumus. Jebkāds atteikums kredītiestādei ir jāpamato uzraugam (Latvijā – Latvijas Bankai) ne vēlāk kā piecu darba dienu laikā.

Savukārt trešajā jaunajā maksājumu pakalpojumu tiesību aktu priekšlikumu paketē5 izstrādātā Maksājumu pakalpojumu regula6 plāno stiprināt pašreizējās prasības kredītiestādēm, paredzot, ka kredītiestāde varēs atteikties atvērt vai vienpusēji slēgt maksājumu kontu maksājumu iestādei tikai noteiktās ierobežotās situācijās. Par kredītiestādes lēmumu atteikt piekļuvi maksājumu kontam varēs iesniegt pārsūdzību kompetentajai uzraudzības iestādei.7

Deriskēšana

Kā minēts raksta sākumā, tādu rīcību, kad finanšu iestāde pieņem lēmumu atteikties nodibināt vai izbeigt darījuma attiecības ar atsevišķiem klientiem vai klientu kategorijām, kas saistītas ar augstāku risku, mēdz dēvēt par deriskēšanu (de-risking).

Deriskēšanas lēmumi var ietekmēt arī klientus, kuriem tiesību akti nodrošina zināmas garantijas uz pakalpojumiem (piemēram, Kontu direktīva attiecībā uz fiziskajām personām). Tāpēc finanšu iestāžu brīvība definēt jebkādus deriskēšanas kritērijus tomēr var būt ierobežojama.

Pašreizējās prakses raksturojums

Atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (Legalizācijas novēršanas likums), kā arī Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma (Sankciju likums) prasībām finanšu iestādēm ir pienākums izmantot uz risku balstītu pieeju (risk-based approach) un definēt riskus, kādus tās ir gatavas uzņemties un kādus ne.

Kritēriji, pēc kādiem finanšu iestādes ir tiesīgas definēt savu riska apetīti, nav strikti noteikti, un katra finanšu iestāde var diezgan brīvi noteikt sev nevēlamu klientu kategorijas.

Piemēram, šajās kategorijās var tikt iekļauts kāds īpašs saimnieciskās vai personiskās darbības veids, personas no augsta riska valstīm, politiski nozīmīgas personas (PNP vai PEP), sankcionētās personas, to ģimenes locekļi u. c. Tas nozīmē, ka finanšu iestādes ir tiesīgas neuzsākt darījuma attiecības ar pašu noteikto klientu loku vai arī izbeigt tādas darījuma attiecības, kurās tiek konstatēts pārāk liels risks turpmākai sadarbībai.

Lai izpildītu Legalizācijas novēršanas likuma prasības un ievērotu principu “Pazīsti savu klientu” (Know your customer; KYC), likums finanšu iestādēm sniedz plašas tiesības rīkoties, ja to rīcībā nav pienācīgas informācijas, lai pārvaldītu savus riskus, vai rodas aizdomas par nelikumīgu līdzekļu legalizāciju vai tās mēģinājumu. Legalizācijas novēršanas likums finanšu iestādēm dod tiesības pieprasīt no saviem klientiem izpētei nepieciešamo informāciju un dokumentus, kā arī nosaka gadījumus, kad darījuma attiecības nedrīkst uzsākt vai ir jāizbeidz vai kad ir jāatturas no darījuma veikšanas.8

Tāpat finanšu iestādes savu pakalpojumu standartlīgumos ir iekļāvušas noteikumus, kas atbilstoši Legalizācijas novēršanas likuma prasībām gan paredz tiesības pieprasīt visu nepieciešamo informāciju, gan arī nosaka civiltiesiskās vienošanās elementus noslēgto pakalpojumu līgumu izbeigšanai. Finanšu iestādēm pakalpojuma līgumā ir iespēja definēt dažādus kritērijus un sadarbības noteikumus.

Tādējādi tām ir divu veidu instrumenti, kā uzturēt un arī izbeigt darījuma attiecības ar klientiem. Viens ir likumiskais – Legalizācijas novēršanas likuma 28., 32. un 43. pants –, bet otrs – civiltiesiskais instruments, piemērojot standartlīgumos iekļautos noteikumus par informācijas iegūšanu un pakalpojumu izbeigšanu. Šāda prakse ir uzskatāma par vispārpieņemamu, un Latvijas Banka savās vadlīnijās ir norādījusi labās prakses piemērus, kad iestādes ir tiesīgas izbeigt darījuma attiecības uz likuma vai uz vispārējo darījumu noteikumu pamata.9

Legalizācijas novēršanas likuma subjektam ekonomiski var būt racionālāk veikt savu klientu izpēti tikai tādos gadījumos un tikai tiktāl, ciktāl attiecīgais process atbilst pašas finanšu iestādes definētajam riska līmenim. Savukārt, sasniedzot noteiktu riska robežlielumu, “drošāk” ir neuzsākt darījuma attiecības vai līdzšinējās attiecības izbeigt civiltiesiskā kārtā, t. i., piemērojot kādu no līguma izbeigšanas nosacījumiem, kas paredzēti pakalpojuma līguma standartnoteikumos (vispārējos darījumu noteikumos). Tie var būt arī gadījumi, kad Legalizācijas novēršanas likuma prasības ir izpildāmas, bet, piemēram, ir pārāk apgrūtinošas un līdz ar to arī dārgas.

Pamatkonta atvēršana riska klientiem

Ieviešot Kontu direktīvu, Maksājumu pakalpojumu likuma XIII¹ nodaļa “Patērētāja pamatkonts” nosaka finansiālās iekļautības garantijas jebkuram patērētājam, kas ir Eiropas Savienības rezidents. Saskaņā ar Maksājumu pakalpojumu likumu ikvienam šādam patērētājam ir pamattiesības kredītiestādē atvērt un izmantot maksājumu kontu ar pamatfunkcijām (pamatkonts). Tas nozīmē, ka pat tādam klientam, kurš nav kredītiestādes “vēlamo” klientu lokā, ir jānodrošina iespēja atvērt un izmantot pamatkontu. Šeit savstarpēji mijiedarbojas finanšu iekļautība un deriskēšanas prakse. Pat vairāk – jo arī t. s. deriskētajai fiziskajai personai, ar kuru iepriekš ir izbeigtas darījuma attiecības, teorētiski ir jāspēj nodrošināt pamatkonta pakalpojums.

Praksē tomēr kredītiestādes atturas nodibināt turpmākas darījuma attiecības ar klientiem, kas nonākuši nevēlamo klientu lokā. Šāda dilemma ir jāizvērtē, ja klients pēc standarta pakalpojuma konta aizvēršanas piesakās atvērt pamatkontu, jo īpaši, ja tas tiek darīts tajā pašā kredītiestādē.

Pamatkonta atvēršana Latvijā jānodrošina visām kredītiestādēm. Arī tām, kuras izbeigušas darījuma attiecības ar konkrēto klientu.

Kredītiestāde var atteikt pamatkonta atvēršanu tikai likumā noteiktajos gadījumos10, tostarp tad, ja šāda konta atvēršanas vai apkalpošanas dēļ tiktu pārkāptas Legalizācijas novēršanas likuma prasības.

Te rodas jautājums, vai kredītiestādei, kurai, iepriekš sadarbojoties ar klientu, bija radušās aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai arī bija pārāk apgrūtinoši veikt klienta izpēti, ir tiesības šī iemesla dēļ atteikties atvērt pamatkontu? Proti, vai vēsturiskā klienta izpēte var liecināt, ka pamatkonta atvēršana automātiski radīs Legalizācijas novēršanas likuma prasību pārkāpumu?

Ir pamats secinājumam, ka pārāk sarežģītā izpēte iepriekš (proti, tāda, kas līdz galam nav pabeigta, jo bija pārāk ilgstoša, resursietilpīga vai citādi apgrūtinoša) nevar kļūt par iemeslu atteikumam atvērt pamatkontu. Tāpat arī pabeigta klientu izpēte ar apstiprinātiem negatīviem secinājumiem nevar automātiski liecināt, ka arī pamatkonta apkalpošana turpmāk radīs Legalizācijas novēršanas likuma prasību pārkāpumu. Piemēram, pamatkonta darījumu raksturs ir prezumējams kā tāds, kas nepieciešams ikdienas vajadzību nodrošināšanai, un, ciktāl līdzekļu izcelsmi ir iespējams noskaidrot, paši par sevi tādi darījumi pārsvarā nevar radīt aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Tomēr katrs gadījums ir vērtējams individuāli.

Atbilstoši Maksājumu pakalpojumu likuma 97.² panta piektajai daļai kredītiestādei jāatver vai jāatsaka pamatkonta atvēršana 10 darba dienu laikā. Savukārt Legalizācijas novēršanas likums klienta izpētei nenosaka tik īsu termiņu.11 Ja klients vēršas pēc pamatkonta tajā pašā iestādē, kas iepriekš viņa standarta kontu ir aizvērusi, tad 10 darba dienu laikā kredītiestādei ne tikai ir jāizskata pieteikums, bet arī jābūt gatavai konstatēt risku, ka pamatkonta apkalpošana turpmāk radīs Legalizācijas novēršanas likuma pārkāpumu.

Tādējādi veidojas situācija, ka kredītiestādēm Legalizācijas novēršanas likuma prasību izpildē ir izveidojies augstāks izpildes standarts nekā citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Jo pat tad, ja vispārējā kārtā klientam tiek atteikta konta atvēršana vai arī jau atvērta konta apkalpošana tiek izbeigta nekliedētu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku dēļ, šādam klientam ir tiesības vērsties pat tajā pašā kredītiestādē un lūgt atvērt pamatkontu. 10 darba dienu laikā pabeigt iepriekš nekliedētu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku izpēti var nebūt iespējams. Jo īpaši gadījumos, ja kredītiestāde līdztekus standarta konta un maksājumu pakalpojumiem nemaz nepiedāvā pamatkonta vajadzībām atbilstošākus un funkcionāli ierobežotākus pamatpakalpojumus.

Deriskēšanas ierobežošana

Ievērojamu devumu deriskēšanas ierobežošanā jau pienācīgu laiku ir sniegusi G7 valstu izveidotā Finanšu vadības darba grupa naudas atmazgāšanas jautājumos (Financial Action Task Force; FATF).

2013. gadā FATF ir izstrādājusi vadlīnijas12, lai sniegtu atbalstu tādu noziedzīgi iegūtu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumu izstrādē, kas atbilst finansiālās iekļaušanas mērķim, neapdraudot noziedzības apkarošanas pasākumus. 2017. gadā šīs vadlīnijas tika aktualizētas. Cita starpā tajās norādīts, ka, piemērojot standarta riskiem un augstākiem riskiem paredzētos kontroles mehānismus situācijās, kurās riski ir mazāki, var rasties negatīvas sekas un šāda “pārmērīgas atbilstības” (over-compliance) pieeja varētu saasināt finansiālās atstumtības risku. Finanšu iestādēm, izmantojot uz risku balstītu pieeju (risk-based approach), būtu jāizstrādā un jāievieš kontroles mehānismi, lai efektīvi pārvaldītu un mazinātu riskus, jāuzrauga un vajadzības gadījumā jāuzlabo šo kontroles mehānismu darbība.

FATF veicina līdzsvarotu noziedzīgi iegūtu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas režīmu, kas aizsargā finanšu sistēmas integritāti, tajā pašā laikā atbalsta un atvieglo finanšu iekļautību.

Izdodot 2014. gada oktobrī pārskatītās vadlīnijas banku sektoram uz risku balstītas pieejas principa piemērošanai13, FATF atkārtoti uzsvēra to, ka uz risku balstīta pieeja ir piemērojama katrā gadījumā individuāli, nevis kā instruments klientu kopuma deriskēšanai.14

2021. gada februārī FATF uzsāka projektu, lai izpētītu un mazinātu negaidītās sekas, ko rada nepareiza FATF standartu īstenošana, tostarp deriskēšanu, finanšu atstumtību un nepamatotu fokusu uz bezpeļņas organizācijām, kā arī cilvēktiesību ierobežošanu (curtailment of human rights). Projekta darbības rezultāti tika apkopoti kopsavilkuma dokumentā15, kas akcentē deriskēšanas un finanšu atstumtības problemātiku līdzās apsvērumiem par cilvēktiesību aizsardzības procesiem saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem FATF standartu piemērošanā vai ļaunprātīgā to izmantošanā.

Viens no pirmajiem viļņiem deriskēšanas ierobežošanai Eiropā bija saistīts ar bēgļu pieplūdumu Eiropas Savienībā 2014.–2016. gadā. Lielākā daļa bēga no kara un terorisma savās valstīs, tostarp Sīrijas, Irānas, Irākas un Afganistānas. Pārsvarā šiem cilvēkiem nebija ieceļošanai derīgu personu apliecinošu dokumentu. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, ka šīs valstis ir augsta riska trešās valstis, finanšu iestādēm bija neiespējami izpildīt likuma prasības un pienācīgi identificēt šīs personas. Tas radīja formālus atteikumus ne tikai ikdienas banku pakalpojumu saņemšanai, bet arī pamatkonta atvēršanai. Tāpēc Eiropas Banku iestāde (European Banking Authority; EBA) 2016. gadā nāca klajā ar viedokli, ar kuru noteica iespējamo līdzsvaru starp patvēruma meklētāju tiesībām piekļuvei finanšu produktiem un pakalpojumiem un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma apkarošanas noteikumu ievērošanu.16

Turpmāk šo jautājumu aktualizēja Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā, kura dēļ Eiropas valstīs ieplūda vairāki miljoni Ukrainas bēgļu.17 EBA akcentēja arī cilvēku tirdzniecības aspektu, ar ko saskārās bēgļi no Ukrainas, un norādīja, kā finanšu iestādes var palīdzēt nepieļaut to, ka neaizsargātas personas kļūst par upuriem noziedzīgajiem tīkliem, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību. Lai šos riskus varētu mazināt, bēgļiem būtu jābūt arī finanšu sistēmas dalībniekiem – viņiem jānodrošina piekļuve finanšu pakalpojumiem.

Viens no gadījumiem, kas ieguva plašu publicitāti, bija Lielbritānijas politiķa Naidžela Farāža18 bankas konta slēgšana. Šī iemesla dēļ attiecīgās bankas vadītāja atkāpās no amata. Minētais piemērs akcentē to, ka bankas ikdienas darbā saskaras ar deriskēšanas praksi, un daudzi no deriskēšanas gadījumiem nav ne tuvu tik skaļi kā N. Farāža gadījums.

2022. gada sākumā EBA nāca klajā ar viedokli par to, kā mazināt nepamatotu deriskēšanu (unwarranted de-risking)19. EBA norādīja, ka visu kategoriju klientu riska samazināšana, pienācīgi neņemot vērā atsevišķu klientu riska profilus, var būt nepamatota un liecināt par neefektīvu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku pārvaldību.20 EBA aicināja kompetentās iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu to klientu kategoriju finansiālo iekļaušanu, kuras īpaši ietekmē nepamatota riska samazināšana (deriskēšana). Tāpat arī EBA atgādināja, ka kompetentajām iestādēm jānodrošina likumīgo patērētāju piekļuve finanšu pakalpojumiem, lai veicinātu viņu dalību iekšējā tirgū.21 EBA aicināja finanšu iestādes piedāvāt tikai pamata finanšu produktus, lai ierobežotu pakalpojumu lietotāju iespējas ļaunprātīgi izmantot standarta produktus un pakalpojumus, ja konkrētā klienta riska novērtējuma rezultāts liecina, ka tas varētu būt nepieciešams.

Vienas no būtiskākajām EBA vadlīnijām ir 2023. gada 31. martā izdotās “Pamatnostādnes par politikas nostādnēm un kontroles pasākumiem, kas jāīsteno, lai, sniedzot piekļuvi finanšu pakalpojumiem, efektīvi pārvaldītu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas (ML/TF) riskus”.22

Vispirms jāpiemin, ka šīs vadlīnijas attiecas ne tikai uz kredītiestādēm, bet arī finanšu iestādēm plašākā nozīmē. Tātad augstais klientu izvērtēšanas standarts kontekstā ar Kontu direktīvā noteiktā pamatkonta atvēršanas prasībām vairs nebūs tikai kredītiestāžu prerogatīva. EBA šajās vadlīnijās runā arī par pamatkonta problemātiku. Taču šajā rakstā svarīgi ir akcentēt to attiecināmību uz maksājumu pakalpojumu sniedzējiem plašākā nozīmē un citām finanšu iestādēm.23

Šīs vadlīnijas noteic, ka kredītiestādēm un finanšu iestādēm būtu jāievieš tādas politikas un procedūras, kas ņem vērā attiecīgo riska pakāpi, nenovedot pie nepamatota lieguma piekļūt finanšu pakalpojumiem.

Kredītiestādēm un finanšu iestādēm savās politikās, procedūrās un kontroles pasākumos būtu jānosaka visi noziedzīgi iegūtu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku mazināšanas pasākumi un tie jāpiemēro, pirms tiek pieņemts lēmums par atteikšanos no darījuma attiecībām. Šajos pasākumos būtu jāietver vismaz uzraudzības līmeņa un intensitātes pielāgošana un mērķtiecīgu ierobežojumu piemērošana produktiem vai pakalpojumiem. Pirms kredītiestādes vai finanšu iestādes pieņem lēmumu atteikties no darījuma attiecību uzsākšanas vai izbeigt darījuma attiecības, tām būtu jāpārliecinās par to, ka ir apsvērti un noraidīti visi iespējamie riska mazināšanas pasākumi, ko varētu būt bijis lietderīgi piemērot konkrētajā gadījumā.

Tādas lielvalstis noziedzīgi iegūtu līdzekļu un terorisma finansēšanas novēršanas jomā kā Lielbritānija un Amerikas Savienotās Valstis arī ir akcentējušas deriskēšanas problemātiku.24 ASV Valsts kases departaments ir izdevis savu deriskēšanas stratēģiju25, kas pēta deriskēšanas parādību finanšu iestādēs un tās cēloņus, kā arī piedāvā ieteicamās prakses deriskēšanas apkarošanai.

Deriskēšanas ierobežošanas iniciatīvas Latvijā

2023. gada septembrī izstrādāts Latvijas Nacionālais noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas risku novērtējums par laika posmu no 2020. līdz 2022. gadam26 (Nacionālais risku novērtējums).

Izskatot riska novērtējuma ziņojumu 2023. gada 15. novembra Finanšu sektora attīstības padomes (FSAP) sēdē, Latvijas Bankas padomes locekle Kristīne Černaja-Mežmale cita starpā norādīja, ka “darbs ir turpināms, lai NILLTPF novēršanas jomā regulējums komercbankās tiktu piemērots samērīgi, neapgrūtinot finanšu pakalpojumu pieejamību”. Savukārt pašā novērtējumā arī uzsvērts, ka deriskēšana ir viens no faktoriem, kas veicinājis Latvijas fizisko un juridisko personu emigrāciju no Latvijas finanšu sektora, kuras dēļ Latvijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas sistēma zaudē nozīmīgu informācijas apjomu. Tāpat norādīts, ka deriskēšana mudinājusi izmantot nelicencētus, neregulētus vai pat nelikumīgus finanšu pakalpojumus27. Lai mazinātu šādu risku, tika piedāvāts pamatkonta tvērumu attiecināt ne tikai uz fiziskām personām, bet arī juridiskām personām28.

Savukārt 2024. gada 6. februārī FSAP apstiprināja stratēģiju noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas prasību praktiskai piemērošanai29 (stratēģija), lai banku sektors kļūtu draudzīgāks.30 Stratēģijas mērķis ir veicināt efektīvu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas risku apzināšanu un vadīšanu, kā arī samērīgu un efektīvu normatīvo aktu prasību piemērošanu ar mērķi ierobežot un novērst negatīvo seku un kaitējuma rašanos Latvijas finanšu sistēmas drošībai un plašai pieejamībai.

Ir svarīgi, ka stratēģija akcentē ne tikai fizisko personu grupas kā vienīgās riska grupas, kas pakļautas deriskēšanas praksei, bet arī nevalstiskās bezpeļņas organizācijas, finanšu pakalpojumu sniedzējus, kriptoaktīvu un digitālo aktīvu pakalpojumu sniedzējus un citus klientus ar paaugstināta riska saimniecisko darbību.

Stratēģijas ieviešanas kontekstā finanšu ministrs Arvils Ašeradens ir uzsvēris: “(..) ir nepieņemami, ka (..) finanšu iestādes nepamatoti izvairās no riska, nevis piemēro uz risku izvērtējumu balstītu pieeju, lai mūsu iedzīvotājiem un uzņēmumiem būtu ērta piekļuve finanšu pakalpojumiem. Strādājot kopā, mums jāatrod pareizais līdzsvars jēgpilnām prasībām, lai finanšu noziegumi tiktu atklāti, bet lai tas neapgrūtina un neapdraud normālu piekļuvi finanšu pakalpojumiem godprātīgiem klientiem.”31

Ļoti zīmīgi, ka stratēģija uzsver finanšu sistēmas integritāti Latvijas tirgū un līdzīgi Nacionālajam risku novērtējumam konstatē sistēmisku problēmu, ko rada deriskēšana: “Sadarbības pārtraukšana vai neuzsākšana ar mērķi izvairīties no riskiem var radīt tālejošas sekas ne tikai konkrētai klientu grupai, kas tiek pakļauta de-riskingam, jo tām tiek kavēta efektīva piekļuve finanšu sistēmai, bet arī negatīvi ietekmēt finanšu sistēmu kopumā, radot nacionāla mēroga ievainojamību, ja finansiālās darbības tiek novirzītas uz tirgus dalībniekiem ar ne tik spēcīgām un piemērotām kontrolēm, citu valstu vai pat ārpus regulētiem finanšu kanāliem”.32

Tātad izvairīšanās no riskiem, iespējams, rada pat lielākus riskus sistēmai kopumā.

Tāpat arī “(..) nepamatota sadarbības pārtraukšana var veicināt finanšu pakalpojumu sniedzēju koncentrāciju, vājināt konkurenci un inovatīvo izaugsmi, kā arī palielināt finanšu pakalpojumu izmaksas”33.

Saistībā ar finanšu pakalpojumu sniedzējiem ir jāpiemin Latvijas Bankas jaunā iniciatīva atvērt savu maksājumu sistēmu, nodrošinot iespēju ne tikai bankām, bet arī citiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem atvērt kontu un nepastarpināti izmantot Elektronisko klīringa sistēmu34 (līdzīgi kā to jau vairākus gadus nodrošina Lietuvas Centrālās bankas CENTROlink sistēma35).

Tas būtiski samazinās spriedzi starp FinTech pakalpojumu sniedzēju vajadzībām iekļauties finanšu sistēmā un kredītiestāžu risku vadības izaicinājumiem.

2024. gadam Latvijas Banka par vienu no prioritātēm ir noteikusi finanšu pakalpojumu pieejamības veicināšanu: “(..) pārmērīga kredītiestāžu piesardzība rada finanšu pakalpojumu pieejamības problēmas. Latvijas Banka nākamajā gadā vērtēs finanšu iestāžu NILLTPF riska pārvaldības praksi un pārbaužu procesā pievērsīs uzmanību arī zema riska klientu apkalpošanai, jo finanšu pakalpojumu pieejamības veicināšana ir Latvijas Bankas prioritāte.”36

Tāpat Latvijas Banka 2024. gada 19. janvārī publiskoja secinājumus par to, ka kredītiestādēs pamatkonta pakalpojuma sniegšanā ir vieta būtiskiem uzlabojumiem.37 Latvijas Banka aicina risku izvērtēšanā balstīties uz faktiskajiem apstākļiem un pakalpojumiem piemītošajiem riskiem, nevis uz vispārīgiem pieņēmumiem un iespējamībām.

Arī likumdevējs Latvijā ir stiprinājis deriskēšanas ierobežošanas iniciatīvas attiecībā uz pamatkontu pieejamību.

Grozījumi Maksājumu pakalpojumu likumā svītroja kredītiestāžu tiesības atteikt pamatkontu atvēršanu un slēgšanu, balstoties uz reputācijas riskiem38. Ar šiem grozījumiem izslēgts likuma 97.² panta septītās daļas 3. punkts un 97.⁵ panta trešās daļas 5. punkts, kas attiecīgi paredzēja tiesības atteikt pamatkonta atvēršanu vai izbeigt esošu līgumu, ja pamatkonta atvēršana vai apkalpošana varēja radīt kredītiestādei reputācijas riskus. Diezgan plaši interpretējams kritērijs.

Secinājumi

Finanšu iekļautības un deriskēšanas mijiedarbība arvien pieņemas spēkā, finanšu iekļautības vajadzībām gūstot virsroku pār deriskēšanas praksēm.

Nesenās EBA vadlīnijas sniedz kredītiestādēm pamatkonta risku pārvaldības instrumentus darījumos ar fiziskām personām, bet to tvērums ir vēl plašāks – tiek definēti soļi nepamatotas deriskēšanas ierobežošanai daudz plašākam finanšu iestāžu lokam.

Latvijas Nacionālais risku novērtējums aicina izvērtēt pamatkonta pieejamību ne tikai fiziskām personām, bet arī juridiskām personām. Iespējams, ka arī Latvija nākotnē būs viena no tām valstīm, kas, līdzīgi kā Beļģija, nodrošinās pamatkontu arī juridiskām personām.

Paredzams, ka kredītiestādes veltīs vairāk resursu tam, lai izstrādātu ierobežotas funkcionalitātes pamatkonta pakalpojumu, un tādējādi spēs būt atvērtākas un sniegt pakalpojumus arī riskantākiem klientiem, jo atteikums sadarboties turpmāk tiks vērtēts pēc daudz stingrākas mērauklas.

Latvijas Banka ir aktīvi spērusi būtiskus soļus, lai ierobežotu deriskēšanu un veicinātu finanšu iekļautību ne tikai attiecībā uz fiziskām personām, bet arī jaunuzņēmumiem un citiem finanšu sistēmas dalībniekiem, kas konkurē ar klasiskā tipa bankām un to pakalpojumiem.

Latvijas finanšu iestāžu uzraugs 2024. gadam definējis finanšu pakalpojumu pieejamības fokusu. Uzstādījums neaprobežosies tikai ar kredītiestāžu risku pārvaldību.

FSAP apstiprinātā stratēģija uzrunā ne tikai kredītiestādes, bet arī citas finanšu iestādes. Tajā tiek akcentēta nacionālā mēroga ievainojamība, ja deriskēšanas prakses tiek nekontrolēti turpinātas, kā arī konkurences kropļojums, inovāciju stagnācija un pakalpojumu cenu pieaugums.

Tomēr turpmāka deriskēšanas prakse netiks izskausta pavisam. Visticamāk, tā tiks uzskatīta par pieņemamu situācijās, kad klienta apkalpošana tik tiešām kļūs neiespējama vai prasīs pārmērīgus resursus normālai pakalpojumu sniegšanai – atšķirībā no gadījumiem, kad deriskēšana vairāk liecināja par iestādes nevēlēšanos pienācīgi pārvaldīt riskus. Diskusijas par samērīgām finanšu iestāžu atbilstības izmaksām (cost of compliance) attīstīsies kopsakarā ar finanšu iekļautības un pienācīgas risku pārvaldības prasībām, jo pārmērīgas pakalpojuma izmaksas padara pakalpojumu cenu dārgāku. Pakalpojuma cena arī ir finanšu iekļautības kritērijs.

Publikācija: lvportals.lv.