Deriskēšana – kā ietekmē banku klientus?

Deriskēšana jeb de-risking ir parādība, kad finanšu tirgus dalībnieki pārtrauc vai ierobežo darījuma attiecības ar klientiem vai noteiktām klientu kategorijām, lai izvairītos no riska uzņemšanās, nevis, lai risku atbilstoši pārvaldītu. Šis nav tikai Latvijas fenomens – problēma identificēta arī starptautiskā un reģionālā līmenī.

Raksta līdzautore: Laima Letiņa, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs, galvenā valsts notāre, CAMS, CGSS, bijusī Finanšu nozares asociācijas padomniece.

Šobrīd vēl nav izveidojusies kvalitatīva metodoloģija, kas ļautu pietiekami precīzi izmērīt deriskēšanas pastāvēšanu vai tās ietekmi, tomēr ir identificēta virkne cēloņu, kas rada attiecīgās sekas. Tiek meklēti mehānismi, gan kā mazināt sekas, gan kā pārskatīt deriskēšanas veidojošos apstākļus.

Kādās situācijās saskatāmas deriskēšanas pazīmes?

Piemērs

Finanšu iestāde izsniedz aizdevumus tikai vietējiem klientiem, kuru vidū var būt arī politiski nozīmīgas personas (ministri, deputāti, augsta līmeņa ierēdņi) vai to radinieki. Saskaņā ar likumu viņu izpētei un uzraudzībai jāveic papildu pasākumi, kas pēc finanšu iestādes aprēķiniem neatmaksājas, sniedzot nelielus ikdienas aizdevumus. Tādēļ šādi klienti nav vēlami bankām. Šāds deriskēšana būtu uzskatāma par pārmērīgu, ja sastopama visai plaši.

Piemērs

Uzņēmums sāk darbību jaunā tirgū – Āfrikā un Āzijā. Banka, kas apkalpo šo uzņēmumu, pēdējā uzraudzības iestādes pārbaudē saņēma aizrādījumu, ka tā neprot pārvaldīt riskus, kas saistīti ar šiem reģioniem,– specifiska alfabēta dokumenti, vietēja tirgus paražas un situācija, sarežģīta gala saņēmēju noskaidrošana –,  Līdz ar to bankai tika uzlikts sods un tika noteikts, ka jāpilnveido iekšējās kontroles sistēmas. Banka izvēlējās atteikties no klientiem, kas aktīvi darbojas šajā segmentā, ņemot vērā to niecīgo īpatsvaru, un fokusēties uz vietējo Eiropas tirgu. Šāda rīcība būtu adekvāta kādai bankai, bet ne kopumā visām bankām tirgū.

Piemērs

Uzņēmums eksportē preces uz Baltkrieviju. Konkrētajai valstij preču eksports nav ierobežots ar Eiropas Savienības sankcijām, tomēr daļa preču ir sankcionētas Krievijai. Banka uzskata, ka sankciju riski ir ļoti augsti, jo preces, visticamāk, nonāks Krievijā, ņemot vērā šo valstu ciešās saiknes un muitas savienību. Turklāt daļa preču tiek piegādātas Baltkrievijas valsts uzņēmumiem, kurus var ietekmēt attiecīgās valsts autoritārais vadītājs. Tādēļ, lai arī nav tieša aizlieguma strādāt ar noteiktām precēm, banka uzskata, ka riski nav vadāmi saprātīgā līmenī. Šī būtu pamatota deriskēšana, izņemot bankas, kas ir specializētas darbībai augstāka riska segmentos un šo risku spētu pārvaldīt.

Piemērs

Banka saņem Valsts policijas pieprasījumu par klientu un, veicot darījumu analīzi, redz pamatu papildus iesniegt aizdomīga darījuma ziņojumu par klienta darījumiem pirms 3 gadiem. Šobrīd klienta – juridiskas personas – vadība un arī daļēji īpašnieki ir mainījušies. Aizdomīga rīcība vairs nav sekojusi. Neraugoties uz to, banka pārtrauc darījuma attiecības, jo tās politikā ir noteikts, ka aizdomīga darījuma iesniegšana un/vai Valsts policijas pieprasījuma par klientu saņemšana uzsāk darījuma attiecību ar klientu izbeigšanas procesu. Šī varētu būt uzskatāma par pārmērīgu deriskēšanu, ja vien nav pamatots ar citiem konkrētākiem faktiem.

Darījuma attiecību neuzsākšana vai izbeigšana, nevērtējot riskus un nemeklējot iespējas noteikt to mazinošus pasākumus, tiek minēta kā neatbilstoša Finanšu vadības darba grupas noteiktajiem standartiem

Ko novērst deriskēšanu?

Ņemot vērā deriskēšanas cēloņu un seku globālo raksturu kā starptautiskās, tā reģionālās organizācijās, iestādes ir reaģējušas un pakāpeniski strādā gan pie deriskēšanas saistītās problemātikas apzināšanas, gan risinājumu meklēšanas.

Zināmākā no starptautiskajām organizācijām – Finanšu vadības darba grupa (The Financial Action Task Force) – aktīvi iesaistījusies risinājumu apzināšanā, lai mazinātu ar naudas atmazgāšanas novēršanas prasībām radītās negribētās sekas, vienlaikus saglabājot efektivitāti cīņā ar finanšu noziegumiem. Uzsvērts, ka tās rekomendācijas balstītas risku novērtējumā balstītā pieejā, kas pienākumu finanšu iestādēm izbeigt darījuma attiecības ar konkrētu klientu paredz pēc rūpīgas klienta izpētes, ja tiek secināts, ka attiecīgo klienta risku nav iespējams pārvaldīt. Darījuma attiecību neuzsākšana vai izbeigšana, nevērtējot riskus un nemeklējot iespējas noteikt to mazinošus pasākumus, tiek minēta kā neatbilstoša Finanšu vadības darba grupas noteiktajiem standartiem.

Arī Eiropas Banku iestāde 2023.gadā izdevusi vadlīnijas, sniedzot ieteikumus finanšu tirgus dalībniekiem, kā ieviest risku novērtējumu, lai mazinātu nepamatotu deriskēšanu un veicinātu neaizsargātu klientu piekļuvi finanšu pakalpojumiem.

Vienlaikus nav skaidras izpratnes par to, kā izmērīt, vai deriskēšana pastāv un kāds ir tā apmērs, kā arī kad un kā ir nepieciešams uz to reaģēt, lai nerastos negatīvas sekas. Sagaidāms, ka sākotnēji daudz aktīvāk valstis rīkosies nacionālā līmenī, kā tas šobrīd ir arī Latvijā, un skaidru redzējumu no vadošajām starptautiskajām un reģionālajām institūcijām sagaidīsim pakāpeniski. Latvijā stratēģiju samērīgu naudas atmazgāšanas novēršanas prasību praktiskai piemērošanai godprātīgiem klientiem, lai novērstu pārmērīgu izvairīšanos no risku uzņemšanās, pieņēma šī gada 6.februārī, un šobrīd notiek aktīva plāna uzdevumu izpilde. Sagaidāms, ka uzdevumu izpildei vajadzētu rezultēties arī ar negatīvo seku uz finanšu pakalpojumu pieejamību mazināšanos, jo plānā jau sākotnēji veiksmīgi identificēta deriskēšanas problēmas rašanās cēloņu esamība visās iesaistītajās pusēs – kā politikas veidotāju, tā uzraudzības un, protams, finanšu iestāžu un to klientu pusē.

Kas ietekmē deriskēšanas veidošanos?

Raugoties uz procesiem Latvijā, jāmin darbības, kas veiktas visās finanšu ekosistēmas daļās. Saprotams, ka pēc 2018.gada “Moneyval” ziņojuma, kā rezultātā, nerīkojoties ātri un izlēmīgi, Latvija varēja iekļūt “pelēkajā sarakstā” un radīt ilgtermiņa būtiskas negatīvas sekas valsts ekonomikai kopumā, nepieciešamie normatīvo aktu grozījumi tika pieņemti stingri un neierasti ātri. Turklāt paņēmieni, kas tiek attīstīti klientu izpētē un uzraudzībā, balstījās tā laika klientu – nerezidentu – profilā un riskos. Tikai pēdējo divu trīs gadu laikā meklēts ceļš sākotnējās pārregulācijas līdzsvarošanai, lai vispār spētu piedāvāt normatīvā regulējuma vidi, kurā risku novērtējumā balstītā pieeja būtu iespējama.

Atbilstoši secinājumiem “Moneyval” ziņojumā un stingrajam normatīvajam regulējumam, saprotams, sekojoši rīkojās arī uzraudzības iestāde – tika pieņemti stingri sodi, pārbaudēs izvirzītas stingrākas noteikumos balstītas prasības. Lai arī šobrīd situācija mainās, “vēsturiskā atmiņa” tik ātri nepazūd, un pēc būtības, lai pārliecinātos par uzraudzības pieejas maiņu, būtu jāpaiet vēl vienam pārbaužu ciklam.

Līdzās normatīvajam regulējumam un uzraudzības institūcijas praksei, saprotams, ka loma ir arī pašiem finanšu tirgus dalībniekiem. Strauji ieviestās pārmaiņas prasīja tūlītēju rīcību, un nepietika laika filigrānu iekšējo kontroļu sistēmu un risku pārvaldības modeļu izveidei. Jāņem vērā, ka attiecīgajā periodā Latvijas finanšu sektors, Latvijai atsakoties no finanšu centra statusa, ļoti lielā daļā pilnībā pārtrauca ārvalstu finanšu līdzekļu plūsmu caur Latvijas finanšu sektoru – primāri, ņemot vērā, ka mehānismu, lai ar šiem līdzekļiem saistītos riskus pārvaldītu atbilstoši regulējumam un ekspektācijām, tolaik vienkārši nebija. Pagriezt lielos finanšu tirgus dalībnieku kuģus citā virzienā noteikti nebūs ātrs process, un tas prasīs biznesa funkcijas prioritizēšanu pār atbilstības kontroles funkciju, kā arī metodisko pieeju maiņu izpratnē par riskiem, īpaši pareizāk gradējot klienta riska īpatsvaru pret pakalpojuma risku, ko klients vēlas izmantot.

Deriskēšanas cēloņi neizbēgami pamanāmi arī finanšu iestāžu klientu pusē, jo īpaši tajos gadījumos, kuros klientiem paaugstināti riski saskatāmi starptautisko sankciju kontekstā. Klientiem neizprotot prasības, virknē situāciju finanšu iestāde darījumu attiecības ir spiesta pārtraukt, jo klients neiesniedz nepieciešamos dokumentus vai arī nepamatoti formāli attiecas pret risku pārvaldību savā pusē, ņemot vērā, ka normatīvie akti paredz obligātu termiņu izpētes pabeigšanai. Situācijās, kurās riski ir īpaši augsti, piemēram, klientam turpinot/uzsākot darījumus ar valsti, pret kuru noteiktas starptautiskās sankcijas, vai darbojoties augstiem naudas atmazgāšanas riskiem pakļautā vidē, klienta paša spēja uzņemties risku pārvaldību nereti būs izšķiroša finanšu pakalpojumu saņemšanai.

Būtiskākais, lai tirgū kopumā noteiktas klientu grupas netiktu izstumtas no finanšu pakalpojumu pieejamības, kā arī lai zemu risku gadījumā netiktu piemēroti pārmērīgi risku pārvaldības pasākumi

Nevēlamās sekas

Finanšu tirgus dalībniekiem pārtraucot vai ierobežojot darījuma attiecības ar klientiem vai noteiktām klientu kategorijām, lai izvairītos no riska uzņemšanās, parādās arī virkne negribētu, pat nevēlamu seku. Turklāt ne tikai konkrētai klientu grupai, kas tiek pakļauta deriskēšanai, bet arī finanšu sistēmai kopumā. Sekas var izpausties gan kā darījumu vides finansiālo darbību pārvirzīšana ārpus jurisdikcijas, kur tās pēc tam ir ievērojami sarežģītāk izsekot, gan kā finanšu pakalpojumu pieejamības ierobežojumi ievainojamākajiem sabiedrības locekļiem. Vērtējot sekas un to potenciālās mazināšanas iespējas, svarīgi apzināties, ka deriskēšana var būt arī pamatota – klienti neiesniedz nepieciešamo informāciju risku pārvaldībai, finanšu iestādes rīcībā nav nepieciešamo resursu augstāka riska atbilstošai pārvaldībai, it īpaši ģeogrāfiskā riska vai sankciju riska dēļ. Jāņem vērā, ka negatīvās sekas ir ne tikai finanšu pakalpojumu pieejamība kā tāda, bet arī palielinātas finanšu pakalpojumu izmaksas.

Ievērojot minēto, pārskatāms normatīvais regulējums, atceļot prasības, kas finanšu iestādēm liek rīkoties vairāk un nesaprātīgāk, kā tas nepieciešams konkrēta riska pārvaldībai. Tāpat uzraudzības institūcijas pārbaudēs vērojama konsekvence ar ekspektācijām pret finanšu pakalpojumu sniedzējiem un sagaidāmā rīcība uzņemties atbilstošu risku pārvaldību tiktu pieņemta arī no pārbaužu komandu puses. Finanšu iestādēm arī pašām būtu jāizvērtē iekšienē noteiktās prasības un procesi, lai atklātu un novērstu gadījumus, kuros risku pārvaldība tiek īstenota striktāk, nekā to nosaka normatīvais regulējums un nepieciešams riska pārvaldībai. Noteikti uzlabojama arī komunikācija ar klientu, kas, laika gaitā finanšu iestādēm uzņemoties tiesībaizsardzības institūcijām raksturīgus pienākumus, negatīvi mainījusi arī finanšu iestāžu biznesa kultūru būt klientorientētām. Līdzās minētajam daļa atbildības un mājasdarba jāuzņemas arī pašiem klientiem – tiem jāsadarbojas ar finanšu iestādēm un jāiesniedz likumīgi pieprasītie dokumenti, kā arī, darbojoties augstāka riska nozarēs vai teritorijās, jābūt gataviem investēt risku pārvaldībā.

Svarīgi, lai finanšu nozare kopumā ir gatava un tai ir ārējās vides nodrošināta iespēja uzņemties arī augstākus riskus. Vienlaikus sagaidīt, ka visi tirgus dalībnieki būs gatavi investēt atbilstošas risku pārvaldības nodrošināšanā arī ļoti augstu risku gadījumā, nav nedz objektīvi, nedz nepieciešams. Būtiskākais, lai tirgū kopumā noteiktas klientu grupas netiktu izstumtas no finanšu pakalpojumu pieejamības, kā arī lai zemu risku gadījumā netiktu piemēroti pārmērīgi risku pārvaldības pasākumi. Deriskēšanas kaitīgākās sekas ir tādas, ka attiecīgie klienti nonāk alternatīvā norēķinu veikšanas kārtībā, trešo valstu bankās vai citādi pazūd no Latvijas iestāžu radara.

Publikācija: ifinanses.lv