Būtiskākās 2021. gada tiesu atziņas nodokļu jomā. 1. daļa

Šajā rakstu ciklā piedāvājam īsu ieskatu būtiskākajās 2021. gada tiesu atziņās nodokļu jomā. Sāksim ar divām lietām, kurās Senāts nostiprina atziņu, ka nodokļu maksātāja ļaunprātīgas rīcības pierādīšanai var izmantot netiešu pierādījumu kopumu.

Lieta SKA-36/2021

Augstākās tiesas Senāts 2021. gada 27. janvāra spriedumā lietā SKA-36/2021 norāda jau iepriekš paustu atziņu, ka ļaunprātīgas rīcības pierādīšanai nepieciešams, pirmkārt, objektīvu apstākļu kopums, no kuriem izriet – lai gan tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, regulējuma mērķis tomēr nav sasniegts –, un, otrkārt, subjektīvs elements, ko veido vēlme iegūt no regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos priekšnosacījumus. Senāts skaidro, ka par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu var liecināt ne tikai tieši pierādījumi, bet arī dažādas netiešas norādes, ja tās ir objektīvas un saskanīgas.

Lietas būtība

Konkrētajā lietā persona bija deklarējusi darījumus ar savu sadarbības partneri par zelta sakausējuma lietņu iegādi. Valsts ieņēmumu dienests (VID) veica auditu un secināja, ka preces faktiski netika saņemtas no minētā uzņēmuma un persona nevarēja nezināt par darījumu fiktīvo raksturu, par ko liecināja konstatēto faktu kopums, proti, būtiskas kļūdas nodokļa rēķinos un pieņemšanas un nodošanas aktos, šo dokumentu neatbilstība līgumiem un darījumu dalībnieku paskaidrojumiem un liecībām, kā arī proves biroja sniegtajai informācijai. Lietā neskaidrs bija arī fakts par pilnvaras izsniegšanu personai saņemt preces proves birojā, jo tā atbilstoši darījumu dokumentiem bija šo preču īpašniece un preču izsniegšanas brīdī proves birojā piedalījās arī pats pilnvaras devējs. Persona nespēja izskaidrot nedz iepriekš minēto apstākli, nedz arī pārējās konstatētās nepilnības, trūkumus un pretrunas tās grāmatvedības reģistros iegrāmatotajos darījumu dokumentos un sniegtajos paskaidrojumos.

Senāta atziņas

Senāts savā spriedumā pauž jau iepriekš minētu atziņu, proti, ka atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 92. panta 1. daļas 1. punktam vispirms nepieciešams noskaidrot, vai priekšnodokļa tiesību izmantotājs vispār ir saņēmis rēķinā norādīto preci.

Senāts norāda: ja tiek konstatēts, ka prece netika saņemta, tad nodokļu maksātājam tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem ir liedzamas bez detalizētas pārējo priekšnodokļa atskaitīšanas formālo prasību izvērtēšanas. Savukārt, ja tiek konstatēts, ka priekšnodokļa tiesību izmantotājs rēķinā norādīto preci ir saņēmis, tālāk nepieciešams noskaidrot, vai šī prece tika saņemta tieši no darījuma dokumentos norādītās ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) apliekamās personas.

Ja tiek konstatēts, ka rēķinā norādītā ar PVN apliekamā persona nav piegādājusi strīdus preces, tālāk nepieciešams noskaidrot, vai priekšnodokļa tiesību izmantotājs zināja vai tam vajadzēja zināt, ka darījums ir saistīts ar PVN sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu. Senāts arī norāda, ka “zināja vai vajadzēja zināt par iesaisti nodokļu izkrāpšanā” ir faktu vērtējums un šāds vērtējums pats par sevi nav atsevišķi jāpierāda. Proti, ir jāpierāda fakti, uz kuru pamata ir izdarīts konkrētais vērtējums,* un šo faktu pierādīšanai ir izmantojami arī netieši pierādījumi, jo nodokļu izkrāpšanu visai reti var konstatēt no tiešiem pierādījumiem.

Izskatot minēto lietu, Senāts konstatēja: pārsūdzētajā spriedumā apgabaltiesa ir izvērtējusi vairākus objektīvus apstākļus un atzinusi, ka to kopums liecina par strīdus darījumu mākslīgo raksturu, kuru mērķis ir fiskālu priekšrocību radīšana, kas personai netiktu piešķirtas, ja nebūtu noformēti faktiski nenotikuši darījumi ar nodokļa rēķinos norādīto personu. Līdz ar to Senāts atzina, ka apgabaltiesas sprieduma atcelšanai nav pamata.

Lasīt plašāk šeit.

Lasīt raksta turpinājumu (otro daļu) šeit.