Kā uzņēmumam cīnīties pret “naida runu”?

Šobrīd informācija medijos izplatās ātrāk nekā jebkad agrāk, tāpēc arvien aktuālāks kļūst jautājums par uzņēmumu reputācijas aizsardzību pret aizskarošiem izteikumiem. Nereti tiek lietots jēdziens “naida runa”, bet patiesībā, runājot par izteikumiem, kas vērsti pret uzņēmumiem, runa ir par reputācijas aizskārumu. Atšķirībā no fiziskām personām uzņēmumiem nepiemīt personiska dimensija. Kā cīnīties, ja aizskarts uzņēmuma gods?

Naida runa ir vērsta uz aizspriedumu vai pat vardarbības veicināšanu pret personu vai personu grupu, pamatojoties uz kādu pazīmi (rase, seksuālā orientācija, reliģiskā piederība un tamlīdzīgi), kādas uzņēmumiem nepiemīt. Tā vietā uzņēmuma “gods” ir tā komerciālā reputācija, kas ietver gan tā identitāti, gan klientu bāzi, kā arī sniegtos pakalpojumus un citas vērtības, kas veido sabiedrības novērtējumu par uzņēmumu. Reputācija nenoliedzami ir tiesiski aizsargājama interese.

Kam priekšroka – vārda brīvībai vai uzņēmuma reputācijai?

Demokrātiskā sabiedrībā ikviens vēlas, lai tiktu aizsargāta viņa vārda brīvība. Tas ietver gan žurnālistu tiesības un pienākumu informēt sabiedrību par tai interesējošiem jautājumiem, gan sabiedrības tiesības paust kritiku. Tomēr pastāv arī konkurējoša interese aizsargāt komercsabiedrību komerciālo veiksmi un dzīvotspēju, kas kalpo akcionāru, darbinieku un plašākas ekonomiskās labklājības interesēm.

Nevienai no šīm brīvībām automātiski netiek piešķirta lielāka nozīme. Tieši otrādi – ja tiek konstatēts, ka tiesa nav izvērtējusi abas iesaistītās intereses, tas var būt pamats nolēmuma atzīšanai par prettiesisku.

Ziņa vai viedoklis?

Jautājums, vai izteikums ir atzīstams par ziņu vai viedokli, juridiski ir vārda brīvības lietu stūrakmens. Civillikuma (CL) 2352.¹pantā paredzētas uzņēmuma tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar tā reputāciju, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Tātad, lai noskaidrotu, vai atbildētājs paudis nepatiesas, godu un cieņu (reputāciju) aizskarošas ziņas, visi izteikumi pakļaujami trīs soļu testam, kurā izvērtējams:

• vai minētie izteikumi ir ziņa vai viedoklis;
• ja izteikumi satur ziņas – vai tās ir patiesas vai nepatiesas;
• ja ziņas ir nepatiesas, vai tās aizskar personas reputāciju.

Turklāt arī gadījumos, kad pausts nepamatots un klaji aizskarošs viedoklis, saskaņā ar CL 2352.¹panta 1.daļu var iestāties atbildība, ja viedoklim iztrūkst jebkāda faktiskā bāze.

Noteicošie kritēriji, vērtējot, vai izteikums ir ziņa vai viedoklis, ir:

• izteikumu kopējais konteksts;
• nozīme, ko šādam izteikumam varētu piešķirt neitrāla persona;
• izteikuma autora mērķis un skaidrojumi.

Izteikuma gramatiskā forma nav noteicošā, jo katrā gadījumā izteikums ir jāvērtē tā kopējā kontekstā. Piemēram, ja kāda persona nosaukta par “blēdi”, tad atkarībā no konteksta tas var būt gan vērtējums šīs personas rīcībai kādā sadzīviskā situācijā, gan patiesības pārbaudei pakļaujams fakts, ja ar to domāts konkrēts krimināls nodarījums.

Attiecīgos apstākļos piemēroti var būt arī vulgāri izteikumi, un jāvērtē, vai vulgārismu lietošana konkrētajā forumā vai lietotāju grupā ir ierasta. Ja no kopējā konteksta skaidri saprotams, ka lasītājs izteikumu vērtētu kā joku vai satīru, vārda brīvība prevalēs.

Ja pastāv pietiekami spēcīga sabiedrības interese, žurnālists var balstīt publikāciju arī uz dokumentiem, kas tā rīcībā nonākuši neoficiālā ceļā.

Pat apgalvojuma formā izteikti žurnālista secinājumi, kas netieši izriet no izmeklēšanā iegūtajiem pierādījumiem – dokumentu izpētes, intervijām ar amatpersonām un citiem avotiem – var tikt atzīti par pamatotu viedokli. Turklāt arī tad, ja vēlāk atklājas, ka daļa informācijas ir kļūdaina. Ja pastāv pietiekami spēcīga sabiedrības interese, žurnālists var balstīt publikāciju arī uz dokumentiem, kas tā rīcībā nonākuši neoficiālā ceļā, piemēram, žurnālists ieguvis dokumentus, kas uzrāda, ka uzņēmuma valdes locekļi darbinieku streika laikā saņēmuši ievērojamu atalgojuma pielikumu, vienlaikus noraidot darbinieku prasību par atalgojuma celšanu.

Visbiežāk aizskaroši izteikumi būs vērsti tieši pret uzņēmuma piedāvāto preci vai pakalpojumu. Šajos gadījumos jāatceras, pirmkārt, ka, lai arī pieļaujama ir gan pozitīvu, gan negatīvu atsauksmju sniegšana, publiskot apzināti nepatiesus apgalvojumus nedrīkst. Vērtējama arī situācija, kas novedusi pie aizskarošā izteikuma, – vai uzņēmums nav pildījis savus solījumus klientam, vai klients ir mēģinājis problēmu risināt, piemēram, saņemt garantijas remontu, vai izteikumu mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību uz kādu nozīmīgu jautājumu, piemēram, maldinošu uzņēmējdarbības praksi, vai vienkārši lasītāju prātā noniecināt komersanta produkcijas kvalitāti. Publikācijas nedrīkst izmantot atsevišķu starpgadījumu, lai veidotu kļūdainu priekšstatu par uzņēmuma vispārējo praksi.

Uzņēmuma reputācijas aizsardzības līdzekļi

Uzņēmums savu reputāciju var izvēlēties aizsargāt gan tiesas, gan ārpustiesas ceļā. Būtisks ir arī jautājums par forumu, kurā izteikumi pausti, un to autoru.

Ja aizskarošie izteikumi ietverti oficiālo mediju publikācijās, piemērojamas speciālās normas, kas regulē žurnālistu tiesības un pienākumus. Uzņēmums var lūgt atsaukt nepatiesās ziņas vai pieprasīt atvainošanos. Visbeidzot, ja reputācijas kaitējums ir pietiekami būtisks, uzņēmums var izvirzīt prasību tiesā.

Ja runa ir par laikraksta interneta vietnē publicētiem komentāriem, jāvērtē, vai vietne nodrošina iespēju noskaidrot komentāra autora identitāti un izvirzīt prasību tieši pret šo personu, vai vietnei ir iespējas rediģēt komentārus, vai, saņemot uzņēmuma sūdzību, vietne ir vērtējusi un dzēsusi komentārus.

Attiecībā uz sociālo mediju platformām situācija jau ir sarežģītāka. Tradicionāli platformas, piemēram, “Facebook”, nav atbildīgas par tajās publicēto trešo personu saturu. Šādas platformas, kas sniedz informācijas sabiedrības pakalpojumu, piemēram, ļaujot lietotājiem publiskot informāciju, neatbild par šo saturu, ja tām nav faktisku zināšanu par nelikumīgu saturu vai apstākļiem, kas par tādu liecinātu, vai ja pēc šādu ziņu iegūšanas platforma rīkojas ātri, lai saturu izņemtu vai liegtu tam piekļūt. Tāpēc arī šajās situācijās ir vērts vispirms izmantot ārpustiesas mehānismus, kurus piedāvā pati platforma, piemēram, lūgumus dzēst komentārus, norādīt uz platformas iekšējo noteikumu pārkāpumiem, rakstīt sūdzību, izmantojot platformas strīdu risināšanas mehānismu. Ja iespējams identificēt komentāru autoru, uzņēmums var izvirzīt prasību tiesā.

Publikācija: ibizness.lv