Uzņēmumu civiltiesiskā atbildība par cilvēktiesību un vides aizskārumiem vērtību ķēdēs

Tiesāšanās privātpersonu starpā par cilvēktiesību jautājumiem nav nekāds jaunums. Taču šāda veida prasības bieži vien netiek formulētas cilvēktiesību jēdzienos. Cilvēktiesību jautājumi tiek regulēti dažādos likumos, piemēram, Darba likumā, Darba aizsardzības likumā, Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, Ārstniecības likumā, Vides aizsardzības likumā u.c. Tādējādi Latvijas tiesu sistēmai ir labi pazīstami strīdi starp uzņēmumiem un indivīdiem par dažādiem darba tiesību aspektiem, atšķirīgu attieksmi, diskrimināciju, produktu radīto kaitējumu veselībai un citiem jautājumiem, kas izriet no likumiem, kuri nodrošina un aizsargā cilvēktiesības.

Uzņēmumi, pirmkārt, ir juridiski atbildīgi par savas darbības valsts likuma prasību ievērošanu. Taču, raugoties uz tendencēm uzņēmumu vērtības ķēžu kontekstā, arvien biežāk mēs varam dzirdēt arī par atbildību, kas uzņēmumiem tiek piedēvēta saistībā ar viņu meitas uzņēmumu un dažādu darījuma partneru darbību. Minētais raisa vairākus juridiskas dabas jautājumus, jo īpaši, ja mēs lūkojamies uz aizskārumiem citās valstīs. Proti:

• Vai uzņēmums vispār var būt civiltiesiski atbildīgs par cita tiesību subjekta cilvēktiesību aizskārumiem?
• Kāds būtu tiesiskais pamats šādai prasībai?
• Kādiem nosacījumiem ir jāizpildās, lai atbildība iestātos?
• Kuras valsts tiesa šādus strīdus skatīs (mātes vai meitas uzņēmuma/klienta vai darījuma partnera)?
• Kuras valsts likums tiks piemērots?

Korporatīvo cilvēktiesību aizskārumu upuri meklē veidus, kā vērsties tieši pret mātes uzņēmumu vai klientu, kura darījuma partneris ir aizskāris cilvēktiesības, vairāku iemeslu dēļ – tā var būt vāja tiesu sistēma notikuma vietā, ekspertu trūkums, saites starp uzņēmumu un vietējo varu, nepietiekami uzņēmuma aktīvi, lai kompensētu kaitējumu (“naudas maka lielums”) u.c.¹ Šāda veida tiesvedības dēvē par ārvalstu tiešās atbildības (foreign direct liability, FDL) civillietām.

Lai lasītājam uzreiz būtu skaidrs šī raksta virziens, var minēt šādus piemērus, kur uzņēmumiem bija jāapsver cilvēktiesību jautājumi ne tikai augšupējā, bet arī lejupējā vērtību ķēdē:

• 20. gadsimta 90. gadu sākumā sporta preču un apģērbu uzņēmums Nike tika plaši kritizēts par zemajām algām, kaitīgiem darba apstākļiem un pat bērnu darbu uzņēmuma preču ražošanas rūpnīcās Indonēzijā. Vēlāk tika atklāts arī tas, ka Nike piegādātāji Vjetnamā izmanto līmi, kuras sastāvā ir elpceļu slimības izraisošas ķīmiskas vielas;²
• 2015. gadā Nīderlandes OECD Nacionālajā kontaktpunktā tika skatīta lieta par farmācijas uzņēmuma Mylan ražotā rokuronija bromīda izmantošanu kā vienu no sastāvdaļām injekcijās, ko izmantoja nāvessodu izpildei ASV.³ Šobrīd tādi gadījumi netiek pieļauti.⁴

Šajā rakstā sniegts ieskats par izvirzītajiem jautājumiem, aplūkojot dažus aktuālos ārvalstu tiesu prakses piemērus. Tie varētu likt aizdomāties, cik lielā mērā arī Latvijas uzņēmumus jau šobrīd varētu saukt pie atbildības par cilvēktiesību aizskārumiem vērtību ķēdēs.

Papildus rakstā ieskicēts, kādu juridiskās atbildības veidu saistībā ar cilvēktiesību aizskārumiem vērtību ķēdē paredz ES Direktīva par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju⁵ (turpmāk – CSDDD direktīva).

I. Cilvēktiesību ievērošana vērtību ķēdēs

2011. gadā ANO Cilvēktiesību padome vienbalsīgi apstiprināja ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus (turpmāk – ANO Pamatprincipi). Šis notikums ļāva novilkt skaidru robežu starp valstu un uzņēmumu pienākumiem saistībā ar cilvēktiesībām. ANO Pamatprincipi ir balstīti uz trim pīlāriem – aizsargāt, ievērot un atlīdzināt:

• I pīlārs ietver starptautiskajās cilvēktiesībās balstītu valstu pienākumu aizsargāt indivīdus no uzņēmumu veiktajiem cilvēktiesību aizskārumiem;⁶
• II pīlārs ietver uzņēmumu pienākumu ievērot cilvēktiesības;⁷
• III pīlārs attiecas uz nepieciešamību nodrošināt atlīdzinājumu (pēc būtības) un pieeju tiesiskās aizsardzības līdzekļiem (procesuālā ziņā) gadījumos, kad kāds ir cietis no uzņēmumu rīcības, tas attiecas gan uz valstīm, gan uzņēmumiem.⁸

ANO Pamatprincipos un parasti arī praksē uzņēmējdarbības un cilvēktiesību kontekstā ar jēdzienu “cilvēktiesību aizskārums” (human rights abuse) saprot negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, kuru radījis uzņēmums vai cita nevalstiska struktūra. Savukārt jēdzienu “pārkāpums” (violation) parasti attiecina uz valstu negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām saistībā ar valsts pienākuma aizsargāt, nodrošināt un ievērot cilvēktiesības pārkāpumu,⁹ tādējādi atspoguļojot arī abu šo subjektu pienākumu kopuma atšķirības.

II pīlāra uzņēmumu pienākums ievērot cilvēktiesības attiecas gan uz uzņēmuma paša darbību, gan tā vērtību ķēdēm. No uzņēmumiem tiek sagaidīts, ka tie īstenos cilvēktiesību rūpības pienākumu (human rights due diligence) – procesu, kas ļauj identificēt, novērst, mazināt un atskaitīties par negatīvo ietekmi, ko uzņēmums rada, veicina vai kura ir tieši saistīta ar uzņēmuma darbību, precēm vai pakalpojumiem caur darījumu attiecībām.¹⁰ Proti, kā savulaik norādījis ANO Pamatprincipu autors profesors Džons Ragijs (John Ruggie), deklaratīvās korporatīvās sociālās atbildības laikmets ir beidzies. Uzņēmumu pienākums ievērot cilvēktiesības nevar tikt izpildīts tikai ar vārdiem – tas prasa īstenot noteiktus pasākumus, kas ļautu uzņēmumam “apzināt un parādīt” (know and show), ka tas ievēro cilvēktiesības.¹¹

ANO Pamatprincipi nav instruments, kas nodibina jaunu juridiskās atbildības veidu.

Rakstu lasīt plašāk: juristavards.lv