Fakti ārvalsts spriedumā kā jaunatklāti apstākļi administratīvajā procesā

Viena un tā paša strīda vairākkārtēja izskatīšana starp tām pašām pusēm var radīt nenoteiktību un mazināt tiesisko stabilitāti. Šī iemesla dēļ Latvijas un Eiropas Savienības (ES) tiesību pamatprincips ir res judicata, kas nodrošina spēkā stājušos spriedumu negrozāmību un galīgumu. Vairāki ES normatīvie akti reglamentē tās dalībvalstu pienākumu automātiski atzīt citās dalībvalstīs pieņemtus un spēkā stājušos spriedumus civillietās, komerclietās, ģimenes un mantojuma lietās, tomēr administratīvajām lietām šāds visaptverošs mehānisms nepastāv.

Šī mehānisma trūkumu skaidri parāda Senāta 2024.gada 6.februāra lēmumā lietā SKA-341/2024 izdarītie secinājumi. Spriedumā aplūkots ne vien ārvalstu spriedumu saistošais spēks (vai tā trūkums) administratīvajās lietās, bet arī tiesu spriedumos konstatēto faktu prejudiciālā nozīme un kritēriji apstākļu atzīšanai par jaunatklātiem.

Lietas būtība

Senāts analizēja Vācijas kapitālsabiedrības “SGS Germany” GmbH pieteikumu par lietas atkārtotu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

Vācijas kapitālsabiedrība lūdza atcelt Valsts ieņēmuma dienesta (VID) lēmumu, ar kuru tai solidāri ar preču pārvadātāju aprēķināts muitas maksājumu parāds. VID secināja, ka kapitālsabiedrība iesniegusi kļūdainu muitas deklarāciju. Preču galamērķa muitas iestāde, pārbaudot kravu, konstatēja, ka deklarēto cigarešu vietā tika piegādātas koka granulas, un aprēķināja papildu muitas maksājumus.

Lietuvas Kauņas apgabaltiesa pēc VID lēmuma pieņemšanas, gatavojot spriedumu krimināllietā, konstatēja, ka cigarešu krava muitas pārbaudes laikā Latvijā tika izkrauta, bet netika atkārtoti iekrauta transportlīdzeklī. Muitas amatpersonas, iespējams, kļūdaini apliecinājušas, ka krava atbildusi deklarācijai un bijusi iekrauta transportlīdzeklī.

Nav paredzēta ārvalsts spriedumu atzīšana un izpilde

Lēmumā Senāts skaidri secinājis, ka Latvijas tiesību sistēmā – Administratīvā procesa likumā (APL) – nav paredzēts mehānisms ārvalstu administratīvo tiesu spriedumu atzīšanai un izpildei. Pamatojoties uz minēto, Senāts konstatēja, ka tiesai, izskatot pieteikumu par lietas atkārtotu izskatīšanu jaunatklātu apstākļu dēļ, nav jāuzskata ārvalsts spriedumā konstatētie fakti par pierādītiem.

Lai arī “SGS Germany” Kauņas apgabaltiesas spriedumā konstatētos faktus uzskatīja par būtiskiem un tādiem, kuru dēļ ir pamats pārskatīt VID lēmumu, tomēr Senāts noraidīja pieteikumu, uzsverot, ka APL nav paredzēta ārvalstu administratīvo tiesu spriedumu atzīšana un izpilde. Tiesa norādīja, ka APL ārvalstu spriedumiem nav piešķirta prejudiciāla nozīme. Proti, APL nesatur regulējumu, kas Latvijas tiesām noteiktu pienākumu atzīt ārvalstīs pieņemtus nolēmumus administratīvajās lietās vai automātiski piemērot tur nodibinātus faktus.

Atšķirībā no APL, Civilprocesa likumā ir paredzēts mehānisms ārvalsts tiesu nolēmumu atzīšanai un izpildei, kā arī vispārīgi principi, saskaņā ar kuriem ES sagatavoti spriedumi civillietās un komerclietās tiek atzīti un izpildīti automātiski. Šāda regulējuma esamība nodrošina, ka pusēm, kuru starpā izskatīts strīds, ir tiesības paļauties uz to, ka civillietu izskatīšanas laikā Latvijas tiesa ņems vērā ārvalsts tiesas spriedumā nodibinātos faktus. Taču, tā kā APL ārvalsts spriedumu atzīšanas princips nav paredzēts, pusēm nav iespējas paļauties uz šādu pieeju administratīvajā procesā. Ja persona vēlas panākt lietas atkārtotu izskatīšanu jaunatklātu apstākļu dēļ, tai tiesā jāiesniedz konkrēti pierādījumi, kas lēmuma pieņemšanas laikā personai nebija zināmi.

Lēmums apstiprina, ka spriedumi administratīvajās lietās šobrīd ir katras ES dalībvalsts suverēnā kontrolē. Tiesas ieskatā tas ir viens no iemesliem, kāpēc ārvalsts spriedums administratīvajā lietā nevar būt par pamatu lietas atkārtotai caurlūkošanai jaunatklātu apstākļu dēļ.

Personām, kas vienlaikus darbojas vairākās ES dalībvalstīs, ir būtiski apzināties, ka ES līmenī administratīvo lietu spriedumu atzīšanas jomā nav harmonizācijas. Proti, komersanti nevar paļauties uz to, ka ārvalstu administratīvie spriedumi tiks atzīti vai izpildīti citās dalībvalstīs, un vienus un tos pašus apstākļus var nākties pierādīt atkārtoti, izšķirot līdzīgus strīdus vairākās dalībvalstīs.

Fakti ar prejudiciālu nozīmi

Vēl viena būtiska lēmuma atziņa ir, ka ne visi fakti, kas norādīti sprieduma motīvu daļā, ir ar prejudiciālu nozīmi. Tas nozīmē, ka ne katrs pierādījums vai fakts, kas minēts nacionālā vai ārvalstu sprieduma motīvu daļā, ir tieši piemērojams citās lietās.

Lēmumā uzsvērts, ka APL 353.panta 1. un 3.punktā ir runa par jauniem pierādījumiem par jauniem faktiem, kuriem būtu bijusi nozīme lietas izskatīšanas laikā un kuri būtu varējuši ietekmēt tās iznākumu. Senāts norādīja, ka spriedums pats par sevi nav pierādījums un spriedumā konstatētie fakti var tikt uzskatīti par pierādītiem citā lietā tikai tādā mērā, kādā likums piešķir spriedumam prejudiciālu nozīmi.

Saskaņā ar APL 153.panta 2.daļu fakts, kurš nodibināts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu tā rezolutīvajā daļā, nav jāpierāda no jauna, izskatot administratīvo lietu. Šīs normas pamatā ir princips, ka nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka un tie pēc noklusējuma nesaista tiesu. Izņēmums šim principam ir APL 153.panta 3.daļā noteiktais – prejudiciāla nozīme ir sprieduma motīvu daļā konstatētajiem faktiem, ja spriedums pieņemts lietā starp tām pašām pusēm.

Tātad, tā kā Vācijas uzņēmuma lūguma pamatojums balstījās uz citas tiesas sprieduma motīvu daļā minētajiem faktiem un šis spriedums netika pieņemts starp izskatāmās lietas dalībniekiem, Senāts, pamatojoties uz likumā ietverto regulējumu, secināja, ka uzņēmums nav pamatojis jaunatklātu apstākļu esību. No tā izriet, ka tad, ja persona vēlas panākt lietas atkārtotu izskatīšanu jaunatklātu apstākļu dēļ, tai tiesā jāiesniedz konkrēti pierādījumi, kas lēmuma pieņemšanas laikā personai nebija zināmi un kas satur būtiskas ziņas par faktiem, kas varētu būt ietekmējuši sākotnējā lēmuma pieņemšanu.

Kritēriji lietas atkārtotai izskatīšanai jaunatklātu apstākļu dēļ

Trešais būtiskais jautājums, kas aplūkots Senāta lēmumā, bija priekšnoteikumi apstākļu kvalificēšanai par jaunatklātiem. No lēmuma, kā arī līdzšinējās Senāta prakses (piemēram, Senāta 2023.gada 16.oktobra lēmums lietā SKA-926/2023), izriet vairāki kritēriji, kuriem iestājoties, apstākļus var atzīt par jaunatklātiem APL 353.panta izpratnē.

Lai fakti varētu būt par pamatu lietas atkārtotai izskatīšanai, tiem jāatbilst šādiem kritērijiem:

• fakti pastāvēja lietas pirmreizējās izskatīšanas laikā, bet nebija zināmi tiesai un iesaistītajām pusēm tādu iemeslu dēļ, kas nebija viņu kontrolē;
• fakti attiecas uz pieteikuma pamatu un tajā ietvertajiem prasījumiem;
• fakti būtu ietekmējuši sākotnējā nolēmuma iznākumu, ja būtu bijuši zināmi lietas dalībniekiem un nolēmuma pieņēmējai.

Senāts lēmumā konstatēja Lietuvas spriedumā norādīto faktu neatbilstību šiem kritērijiem, argumentējot, ka Vācijas uzņēmuma norādītie fakti vai nu jau bija zināmi, vai arī tos varēja atklāt lietas sākotnējā izskatīšanā. Senāts secināja, ka arī tad, ja apgabaltiesa būtu zinājusi šos faktus lietas izskatīšanas laikā, tie nebūtu mainījuši lietas iznākumu fundamentāli citā virzienā.

Rezultātā arī Vācijas uzņēmuma norādīto faktu neatbilstība jaunatklātu apstākļu jēdzienam APL izpratnē kalpoja par pastāvīgu pamatu pieteikuma noraidīšanai. Tas nozīmē, ka ikvienam, kurš iesniedz pieteikumu par lietas atkārtotu izskatīšanu jaunatklātu apstākļu dēļ, ir būtiski rūpīgi pamatot faktu atbilstību APL 353.pantā noteiktajiem kritērijiem.

Publikācija: itiesibas.lv