VID metodisko materiālu juridiskais spēks

Bieži nākas dzirdēt un lasīt, ka konkrētās jomas eksperti atsaucas uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) materiāliem, norādot – ja VID tā ir noteicis, tad tas tā arī ir. Tomēr – cik saistoši ir šie materiāli? Un vai uzņēmumi tomēr var darīt pēc savas izpratnes, ja viņu viedoklis atšķiras no VID skaidrotā?

VID regulāri izdod skaidrojumus, vadlīnijas, metodiskos materiālus, VID vesto semināru ierakstus un materiālus, kā arī atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem, lai palīdzētu ikvienam nodokļu maksātājam izprast brīžiem ļoti sarežģītos nodokļu tiesību aktu līkločus. Tāpat VID publicē VID sniegtās uzziņas nodokļu maksātājiem par viņu tiesībām konkrētās situācijās, taču tās, kas sagatavotas atbilstoši Administratīvā procesa likumam (APL), ir jānošķir no metodiskajiem materiāliem un vadlīnijām.

Juridiski saistošs avots?

VID metodiskie materiāli, lai arī noderīgi kā skaidrojoši resursi, nav juridiski saistoši. Tos var izmantot kā vienu no interpretācijas līdzekļiem, taču tie nepilda juridiski saistoša avota funkciju.

Nelielai atkāpei un ieskatam tiesību teorijā – Latvijā par tiesību avotiem atzīst likumus (plašākā izpratnē), vispārējos tiesību principus, paražu tiesības, tiesu judikatūru un tiesību doktrīnu. Tiesību avoti tiek iedalīti, vadoties no normativitātes kritērija, jo daļa tiesību avotu satur vispārsaistošas tiesību normas, bet cita daļa nē. Latvijas tiesību sistēmā tikai vispārsaistošas normas saturošie tiesību avoti var kalpot par galveno juridisko pamatu juridisku jautājumu izlemšanai, tostarp, strīdu ar VID. Pie šiem tiesību avotiem pieder ārējie normatīvie akti, kuri satur vispārsaistošas tiesību normas, kā arī tādi nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un tiesību paražas. Savukārt otru grupu veido tiesību palīgavoti, kuriem ir sekundāra jeb pakārtota loma. Tas nebūt nemazina to nozīmi, lai izdarītu kvalitatīvus un argumentētus secinājumus, taču tiesību palīgavoti paši par sevi nav juridiski saistoši un nevar ietekmēt personu tiesisko stāvokli vai situāciju.

Attiecīgi iestāžu izdotas vadlīnijas ir iekšēji normatīvi akti, kas adresēti valsts pārvaldes iestādēm un to darbiniekiem. Šīs vadlīnijas nav saistošas privātpersonām un nevar radīt tām nelabvēlīgas tiesiskas sekas, tāpat tās nedrīkst būt pamats nelabvēlīgu administratīvo aktu izdošanai vai sodu piemērošanai. Vienīgie normatīvie akti, uz kuru pamata VID drīkst veikt šādu rīcību, ir ārējie normatīvie akti. Lai gan vadlīnijas nav saistošas privātpersonām, tās cieši korelē ar ārējiem normatīvajiem aktiem, kuru piemērošanu tās skaidro. Ja pats ārējais normatīvais akts ir piemērojams privātpersonai, tad arī vadlīnijas, kuras skaidro šādus ārējos normatīvos aktus, netiešā veidā iedarbosies uz privātpersonu. Valsts pārvalde ārējos normatīvos aktus piemēros tā, kā tas rakstīts vadlīnijās, ja šādas vadlīnijas ir izdotas. Tādēļ no vadlīnijām būtībā ir atkarīgs tas, kā darbosies valsts pārvalde, un to izdevējam ir liela atbildība, jo ir jāsaprot, ko var un ko nevar tajās rakstīt.

VID metodiskie materiāli, lai arī noderīgi kā skaidrojoši resursi, nav juridiski saistoši

Tādējādi arī VID izdotie skaidrojumi, metodiskie materiāli vai publicētās vadlīnijas ir informatīva rakstura, un to galvenais mērķis ir skaidrot jebkuram nodokļu maksātājam ērtākā, vieglākā un iespējami uztveramākā veidā piemērojamās prasības, kas izriet no juridiski saistošām tiesību normām – likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem. Tāpat nodokļu maksātājam jāapzinās, ka VID, vērtējot situāciju, analizēs to kontekstā ar publicētajām vadlīnijām.

Arī tiesām ir viedoklis

Kā atzīts Administratīvās rajona tiesas 2024.gada 10.aprīļa spriedumā lietā A420249322 – lai gan publiski pieejamās VID vadlīnijas nav ārēji saistošas, tajās sniegtā normu interpretācija paredzēta vienveidīgas prakses nodrošināšanai. Kādā citā lietā tiesa ir ņēmusi vērā, ka nodokļu maksātājam bija zināmi savi pienākumi, jo nodokļu maksātājs bija informēts par attiecīgajā lietā nozīmīgiem metodiskajiem materiāliem. Attiecīgi VID vadlīnijām kā tiesību palīgavotam ir būtiska un pieaugoša loma strīdos ar VID. Ņemot vērā, ka vadlīnijas tiek veidotas, lai nodrošinātu vienveidīgu praksi, kas pēc būtības var attiekties uz ikvienu, nodokļu maksātājam jābūt pārliecinošiem argumentiem, kādēļ vadlīnijās izvirzītie apsvērumi nav pareizi vai pamatoti.

Kādā nesenā tiesvedībā nodokļu maksātājs tiesvedības gaitā bija izvirzījis argumentu, ka VID savas prasības pamato ar metodiskajos materiālos noteikto, taču, tā kā tie nav juridiski saistoši, bet gan informatīvi, tie nevar tikt izmantoti, lai pamatotu nelabvēlīgo administratīvo aktu. Konkrētajā gadījumā strīds bija par attaisnoto izdevumu pamatojošiem dokumentiem. Tiesa pievienojās nodokļu maksātāja argumentam, ka ārējos normatīvajos aktos nav noteikta tieši tāda prasība tiesību uz attaisnoto izdevumu izslēgšanu no apliekamajiem ienākumiem pamatošanai, kā VID bija norādījis metodiskajos materiālos.

Tomēr likumdevējs ir noteicis pienākumu nodokļa maksātājam pierādīt tiesības uz attaisnoto izdevumu izslēgšanu no apliekamajiem ienākumiem. Proti, likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 14.panta 1.daļā noteikts, ka maksātāja tiesības uz attaisnoto izdevumu un atvieglojumu izslēgšanu no apliekamā ienākuma pierādāmas dokumentāri, uzrādot attiecīgus dokumentus vai iesniedzot to norakstus. Tādējādi nodokļa maksātājam pienākums ar dokumentiem pierādīt savas tiesības uz attaisnoto izdevumu izslēgšanu no apliekamajiem ienākumiem izriet no ārējās tiesību normas. Savukārt VID metodiskajos ieteikumos ietvertā norāde par iesniedzamo dokumentu (darba devēja izziņu) ir vērtējama kā skaidrojums, piemērs par iesniedzamā šo tiesību pamatojošā dokumenta veidu. Taču, kā pamatoti norādījis nodokļu maksātājs Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 29.decembra spriedumā lietā A420218423, VID metodiskie noteikumi privātpersonai nav saistoši un tie neliedz nodokļu maksātājam ar citiem pierādījumiem pierādīt savas attaisnoto izdevumu atskaitīšanas tiesības.

Ņemot vērā, ka vadlīnijas tiek veidotas, lai nodrošinātu vienveidīgu praksi, nodokļu maksātājam jābūt pārliecinošiem argumentiem, kādēļ vadlīnijās izvirzītie apsvērumi nav pareizi vai pamatoti

Attiecīgi arī tiesas pievienojas, ka ar metodiskajiem materiāliem VID sniedz informatīva un skaidrojoša rakstura atbalstu nodokļu maksātājiem, kas ļauj prognozēt VID rīcību un lēmumus par konkrētiem jautājumiem. Taču metodiskie materiāli nav uzskatāmi par juridiski saistošu dokumentu, uz kura pamata VID drīkstētu balstīt savus lēmumus. Šie materiāli drīzāk tiek veidoti, lai VID skaidrotu tā praksi un nodrošinātu tās vienveidīgumu, lai attieksme pret nodokļu maksātājiem nebūtu atšķirīga vienādās situācijās. Nenoliedzami – kā tiesību palīgavotam metodiskajiem materiāliem ir būtiska loma, skaidrojot un interpretējot tiesību aktus. Taču, kā minēts iepriekš,– šis nav vienīgais izmantojamais tiesību avots. Tādēļ, ja nodokļu maksātājs uzskata, ka VID vadlīnijas netiek piemērotas pareizi vai to saturs nav atbilstošs piemērojamām tiesību normām, nodokļu maksātājam pastāv iespēja argumentēt gan pret vadlīniju piemērošanu, gan izmantot citus palīgavotus vai metodes, lai interpretētu uz nodokļu maksātāju attiecināmos pienākumus.

Cik saistošas ir VID uzziņas?

Savukārt VID publicētās uzziņas, kas ir sagatavotas APL 9.nodaļas kārtībā, ir saistošas VID, taču nav juridiski saistošas tās adresātam. Papildus APL noteic, ja uzziņas adresāts ir rīkojies atbilstoši viņam izsniegtajai uzziņai, tad iestādes vēlāk izdotais administratīvais akts, kas attiecas uz jautājumu, par kuru šī uzziņa sniegta, nevar būt adresātam nelabvēlīgāks arī tad, ja vēlāk iestāde konstatē, ka uzziņa nav bijusi pareiza. Ja jautājums, par kuru sniegta uzziņa, vēlākā administratīvajā lietā ir viens no vairākiem jautājumiem, kas iestādei jāvērtē, tad šis vērtējums nevar būt adresātam nelabvēlīgāks, izņemot gadījumu, kad citādi lietas kopējais iznākums būtu adresātam nelabvēlīgāks vai arī tas būtu prettiesisks.

Attiecīgi katras konkrētās uzziņas adresāts var paļauties, ka vēlākā brīdī situācija attiecībā uz viņu nevar būt nelabvēlīgāka. Lai gan uzziņas nav saistošas arī jebkuram citam tās lasītājam, ņemot vērā uzziņas juridiskās sekas, nodokļu maksātāji ar lielu pārliecību tomēr var paļauties, ka tādā pašā situācijā arī konkrētais nodokļu maksātājs varētu saņemt uzziņu ar līdzvērtīgiem secinājumiem, ja ir tāda nepieciešamība. Tāpat nodokļu maksātājs, ņemot vērā šo VID saistošo viedokli, var samērā drošāk pielāgot vai koriģēt savu rīcību, balstoties uz publiski pieejamajās uzziņās sniegtajām norādēm. Tomēr, ja ir tāda iespēja, būtu ieteicams, ka strīdus situācijās nodokļu maksātājs iegūst uzziņu par savām tiesībām kā tās adresāts.

VID metodiskie materiāli ir lietderīgs avots, kura mērķis ir palīdzēt izprast piemērojamās tiesību prasības, taču metodiskajos materiālos VID nedrīkst izvirzīt jaunas vai papildu prasības, kas nav noteiktas tiesību aktos. Ja VID min kādus piemērus metodiskajos materiālos, tie var nebūt izsmeļoši, proti, pastāv iespēja, ka ir arī citi alternatīvi veidi vai risinājumi kā sasniegt attiecīgo mērķi vai juridisko pienākumu. Tāpat, ja nodokļu maksātājs uzskata, ka VID metodiskajos materiālos ir kļūda – nodokļu maksātājam ir jāvērtē un jāveic rīcība atbilstoši piemērojamām tiesību aktu prasībām, nevis metodiskajiem materiāliem, kas nav juridiski saistošs dokuments.

Publikācija: ifinanses.lv