Šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšana: jauns šķīrējtiesas kontroles mehānisms Latvijā
2024 - 09 - 24
Autors: Maija Tipaine, Dr. Toms Krūmiņš, Elīza Madsena
Šķīrējtiesas process ir balstīts uz pušu vienošanos. Salīdzinot ar tiesvedību valsts tiesās, šķīrējtiesas process ir ātrāks un ir konfidenciāls. Vēl viena būtiska šķīrējtiesas priekšrocība ir procesa elastība: savstarpēji vienojoties, puses var pielāgot procesu savām vajadzībām un strīda specifikai, cita starpā atmetot daudzas procesuālās garantijas, kādas tiek nodrošinātas valsts tiesās, tai skaitā tiesības pārsūdzēt spriedumu apelācijas un kasācijas kārtībā. Šķīrējtiesas spriedums nav pārsūdzams, un to nevar pārskatīt pēc būtības, tomēr šķīrējtiesas spriedums var tikt atcelts, ja tiek konstatēts, ka pastāv kāds no šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas pamatiem.
Lai arī starpkaru periodā Latvijā pastāvēja šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas kārtība,1 kopš neatkarības atjaunošanas šķīrējtiesas spriedumu Latvijā apstrīdēt nebija iespējams. Sekojot Satversmes tiesas 2023. gada 23. februāra lietā Nr. 2022-03-012 (turpmāk – Satversmes tiesas spriedums) paustajām atziņām, ar 2024. gada 6. jūnija Civilprocesa likuma grozījumiem (turpmāk – Grozījumi CPL) šķīrējtiesas sprieduma atstrīdēšanas mehānisms Latvijā atkal ir pieejams.
1. Starptautiski atzītiem standartiem atbilstošs regulējums
Ieviešot Latvijā šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas mehānismu, tika nodrošināta ne tikai Satversmes tiesas sprieduma izpilde, bet arī izvirzīts mērķis radīt šķīrējtiesu regulējumu, kas atbilst starptautiski atzītiem standartiem un praksei.3 Gan kā to atzinusi Satversmes tiesa,4 gan kā tas uzsvērts Grozījumu CPL likumprojekta anotācijā, šādi starptautiski atzīti standarti ir ietverti Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) Starptautiskās komercšķīrējtiesas parauglikumā5 (turpmāk – Parauglikums). Tieši Parauglikums tika ņemts par pamatu Civilprocesa likumā ieviestajam šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas mehānismam.
Vienlaikus arī jānorāda, ka gan Parauglikuma 34. pantā ietvertie pamati šķīrējtiesas spriedumu atcelšanai, gan Parauglikuma 36. pantā ietvertie šķīrējtiesas sprieduma izpildes atteikšanas pamati ir teju vieni un tie paši. Šī konsekvence nodrošina, ka neatkarīgi no tā, vai puse vēlas atcelt šķīrējtiesas spriedumu vai iebilst pret tā izpildi, tiek piemēroti vieni un tie paši standarti. Turklāt tie atbilst 1958. gada 10. jūnija Ņujorkas konvencijā par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu (turpmāk – Ņujorkas konvencija) V pantā ietvertajam regulējumam. Tādējādi, lai nodrošinātu vienveidīgu un starptautiskajiem standartiem atbilstošu izpratni un praksi, turpmāk Latvijas tiesu praksē būs iespējams atsaukties uz citu valstu praksi, piemērojot Parauglikumu un Ņujorkas konvenciju.
2. Pamatprincipi
Šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas jeb apstrīdēšanas mehānisms ir pasaulē vispārpieņemts un vispāratzīts šķīrējtiesu kontroles mehānisms, saskaņā ar kuru šķīrējtiesas procesa puses var apstrīdēt šķīrējtiesas spriedumu vispārējās jurisdikcijas tiesās valstī, kur norisinājās šķīrējtiesas process (šķīrējtiesas vietā). Tātad Latvijas tiesas var atcelt tikai tādus šķīrējtiesas spriedumus, kas pieņemti Latvijā.
Valsts tiesai, lemjot par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu, ir gala vārds, lemjot, vai pastāv šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas pamati, un, lai arī valsts tiesas var ņemt vērā šķīrējtiesas vērtējumu, valsts tiesām šķīrējtiesas vērtējums nav saistošs un tās pašas var izlemt jautājumu pēc saviem ieskatiem. Piemēram, ja šķīrējtiesa jau ir izteikusies par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, atzīstot šķīrējtiesas līgumu par spēkā esošu, valsts tiesai šķīrējtiesas lēmums nav saistošs un tai pašai ir jāvērtē šķīrējtiesas līguma spēkā esamība, tomēr, protams, valsts tiesas drīkst pievienoties šķīrējtiesas lēmumam, ja uzskata to par pamatotu.
Būtiski uzsvērt, ka iespēja apstrīdēt šķīrējtiesas spriedumu nenozīmē, ka valsts tiesām ir tiesības pārskatīt strīdu pēc būtības. Šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšana nav šķīrējtiesas sprieduma pārsūdzēšana pēc būtības.6 Uz to, ka šķīrējtiesu spriedumu apstrīdēšanas mehānisms nebūtu jājauc ar spriedumu pārsūdzēšanu pēc būtības, jau 2007. gadā norādīja arī prof. Kalvis Torgāns, vēršot uzmanību uz skaidrības nepieciešamību lietotajā terminoloģijā.7 Šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšana nav pielīdzināma apelācijai, jo valsts tiesas nepārskata lietu pēc būtības, pat ja šķīrējtiesneši ir acīmredzami kļūdījušies faktu konstatācijā vai arī nepareizi piemērojuši tiesību normas. Konstatējot, ka pastāv kāds no šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas pamatiem, valsts tiesai ir tiesības atcelt šķīrējtiesas spriedumu vai arī noraidīt pieteikumu, atstājot šķīrējtiesas spriedumu spēkā, tomēr valsts tiesai nav tiesību ar savu lēmumu šķīrējtiesas spriedumu pārskatīt, aizstājot šķīrējtiesas spriedumu ar savu spriedumu.
Vēsturiski šķīrējtiesas process ir radies, lai izšķirtu strīdus starp komersantiem, kuriem ir jābūt pietiekoši uzmanīgiem un jāspēj nekavējoties reaģēt uz šķīrējtiesas laikā notikušajiem pārkāpumiem, nekavējoties ceļot iebildumus (skat. Šķīrējtiesu likuma 48. pantu). Vērtējot šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas pieteikumu, tiesai ir arī jāvērtē, vai puse jau nav atteikusies no saviem iebildumiem par konkrēto pārkāpumu šķīrējtiesas procesa laikā, kā arī cik būtisks ir šis pārkāpums. Piemēram, ja pirmo reizi puse norāda uz pieļauto pārkāpumu tikai savā pieteikumā par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu (piemēram, ka šķīrējtiesai nav bijis jurisdikcijas skatīt strīdu), tiesai jāvērtē, vai puse, klusējot par saviem iebildumiem, ir rīkojusies labā ticībā un vai nav zaudējusi tiesības celt šādus iebildumus šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas procesā. Piemēram, kādā lietā Spānijas Augstākā tiesa noraidīja argumentu par šķīrējtiesas līguma defektiem, jo pieteicējs šos iebildumus varēja izvirzīt jau šķīrējtiesas procesa laikā, tomēr to nebija darījis;8 Honkongas Apelācijas tiesa norādīja, ka savlaicīga iebildumu neizteikšana jau šķīrējtiesas procesa laikā noved pie tā, ka vēlāk šādus iebildumus puse nevar celt.9
Būtiski būtu vērtēt puses rīcības konsekvenci un vai puse iepriekš nav veikusi kādas darbības, kas liecina, ka tā ir atteikusies no tiesībām vēlāk celt iebildumus. Piemēram, ja prasītājs, atsaucoties uz šķīrējtiesas klauzulu, ir cēlis prasību šķīrējtiesā, tad vēlāk, zaudējot šķīrējtiesas procesu, šis prasītājs nevar prasīt tiesu atcelt šķīrējtiesas spriedumu, apgalvojot, ka šķīrējtiesas līgums nav spēkā.
Attiecībā uz pārkāpuma būtiskumu ārvalstu tiesas maznozīmīgu pārkāpumu gadījumā – de minimis gadījumos – ir atteikušās atcelt šķīrējtiesas spriedumus vai atteikt to izpildi, atsaucoties, piemēram, uz Ņujorkas konvencijas V panta pirmās daļas formulējumu, ka tiesa “var”10 atteikt izpildi, ja tā konstatē atteikuma pamata esamību. Arī Civilprocesa likuma 533.4 pantā, runājot par tiesas rīcību, izvērtējot, vai pastāv kāds no šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas pamatiem, tiek lietots formulējums “Tiesa lemj par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu”, tādējādi dodot tiesai rīcības brīvību arī neatcelt šķīrējtiesas spriedumu gadījumā, ja pārkāpums nav bijis nozīmīgs vai arī puses rīcība konkrētajā situācijā liecina, ka puse ir atteikusies no šādu iebildumu celšanas.
Lasīt plašāk juristavards.lv.
Atsauce uz žurnālu: Tipaine M., Krūmiņš T., Madsena E. Šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšana: jauns šķīrējtiesas kontroles mehānisms Latvijā. Jurista Vārds, 24.09.2024., Nr. 39 (1357), 12.-18.lpp.