Cenzūra kara laikos: juridisks komentārs par NEPLP kompetenci bloķēt interneta vietnes

Demokrātiski tiesiskā valstī cenzūrai nav vietas. Šim nolūkam Satversmes 100. pants aizsargā izpausmes brīvību un aizliedz cenzūru. Taču Ukrainas kara kontekstā der jautāt, vai kara apstākļos atsevišķos gadījumos tomēr būtu pieļaujams bloķēt saturu, kas rada iespējamu apdraudējumu valsts drošībai, aicina uz vardarbību vai karu, ir dezinformējošs?

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nesen pieņēmusi vairākus lēmumus par dažādu programmu izplatīšanas apturēšanu un, izmantojot sev ar pavisam svaigiem likuma grozījumiem piešķirto kompetenci, lēmusi par piekļuves ierobežošanu arī tīmekļa vietnēm.

Nepretendējot uz universālās patiesības noskaidrošanu, taču – vēloties rast pilnvērtīgāku izpratni par regulējuma būtību, šī komentāra mērķis ir aplūkot līdzšinējo tiesu praksi jautājumos, kas skar vārda brīvības ierobežojumus, pamatojoties uz valsts drošības argumentiem.

Regulējuma būtība un NEPLP kompetence

NEPLP ir no Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (EPLL) 26. panta pirmās daļas 7. punkta un no 21.¹ panta (3¹) daļas izrietoša kompetence lemt par plašsaziņas līdzekļa izplatīšanas aizliegumu, ja kāda ES vai EEZ jurisdikcijā esoša programma “nopietni un būtiski” pārkāpj programmu veidošanas ierobežojumus – satur aicinājumus, kas apdraud valsts drošību, rada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai drošībai. Tāpat arī EPLL 26. panta pirmās daļas 4. punkts aizliedz programmās un raidījumos ietvert aicinājumu uz karu vai militāra konflikta izraisīšanu, savukārt 5. punkts aizliedz ietvert aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, graut valsts teritoriālo vienotību vai izdarīt citu noziegumu.

Tas nozīmē, ka NEPLP var aizliegt tādu TV kanālu translāciju, kuros tiek izplatīts saturs, kas apdraud valsts drošību vai sabiedrisko kārtību un drošību. NEPLP lēmums ir vispārīgais administratīvais akts, taču tas neatbrīvo iestādi no pienākuma izvērtēt samērīgumu katrā individuālā gadījumā.

Nesenie grozījumi Elektronisko sakaru likumā, kas papildina likumu ar 13.⁵ pantu, paredz NEPLP tiesības (bet ne pienākumu), izvērtējot no kompetentām valsts iestādēm saņemto informāciju, “ierobežot piekļuvi” Latvijas teritorijā pieejamām tīmekļvietnēm, kas izplata valsts drošību vai sabiedrisko kārtību un drošību apdraudošu saturu.

Grozījumu anotācijā (kā arguments, pamatojot ierobežojuma samērīgumu) norādīts, ka ikvienas tīmekļvietnes ierobežošanas procesā iesaistītas un vērtējumu sniedz vismaz divas iestādes:

“[NEPLP] pieņem lēmumu par piekļuves ierobežošanu tīmekļa vietnei tikai gadījumos, kad ir iegūta informācija no kompetentajām valsts iestādēm. Savukārt kompetentajām iestādēm nav paredzētas tiesības patstāvīgi pieņemt šādus lēmumus. Tātad ikvienas tīmekļa vietnes ierobežošanas procesā ir paredzēts iesaistīt vismaz divas iestādes […]”

Tātad interneta vietņu gadījumā NEPLP ir rīcības brīvība lemt par bloķēšanu. Šīs rīcības brīvības ietvaros NEPLP katrā individuālā situācijā ir jāizvērtē no valsts iestādēm saņemtā informācija un jāveic samērīguma (jeb lietderības apsvērumu) izvērtējums, tai skaitā ņemot vērā situāciju, kādā informācija konstatēta, konkrētās vietnes auditoriju u.c.

Interneta vietņu bloķēšana ir vārda brīvības ierobežojums. Taču jāpārbauda, kādu tieši saturu un izteikumus aizsargā tiesības uz vārda brīvību un vai šādus ierobežojumus var attaisnot ar valsts drošības argumentiem.

Lasīt plašāk šeit.