Kā izsniegt personas datus uzraudzības iestādēm, nepārkāpjot datu aizsardzības prasības

Kā EST skatās uz šo jautājumu?

Pirms kāda laika SS.lv bija nonācis ziņu virsrakstos. Tagad jau kādu laiku par SS.lv un ar to saistītajām lietām tik daudz nerunā. Tomēr nesenais Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) spriedums lietā C‑175/20 (turpmāk – Lieta) atgādināja par interesantu un sensitīvu jautājumu, kas ir saistīts ar sludinājumu izvietošanas pakalpojumu sniedzēju pienākumu atklāt lietotāju personas datus Valsts ieņēmumu dienestam (turpmāk – VID). Konkrētajā lietā no tā, vai SIA “SS” (turpmāk – SS.lv) atklās VID minēto informāciju, bija atkarīgs lietas un SS.lv lietotāju liktenis.

Lietā tika izskatīts jautājums par VID pieprasījuma atbilstību ES Vispārīgajai datu aizsardzības regulai (turpmāk – VDAR). 2018. gadā VID nosūtīja SS.lv informācijas pieprasījumu, saskaņā ar kuru SS.lv būtu regulāri jāsniedz VID liels personas datu apjoms, kas bija saistīts ar SS.lv esošajiem vieglo automašīnu pārdošanas sludinājumiem, VID pieprasītajā formātā.

SS.lv neizpildīja pieprasījumu, uzskatot, ka tas neatbilst VDAR prasībām. VID pieprasījuma likumīgumu izskatīja VID ģenerāldirektora pienākumu izpildītāja un Administratīvā rajona tiesa, kas atzina VID rīcību par likumīgu, kā arī secināja, ka VID ir tiesības pieprasīt jebkuru informāciju jebkādā apjomā, ja tas ir saistīts ar nodokļu administrēšanas nolūkiem. Papildus tika apgalvots, ka VDAR tiek piemērots VID. SS.lv nepiekrita un iesniedza apelācijas sūdzību, pēc kuras Latvijas tiesa vērsās EST.

EST tika lūgts sniegt skaidrojumus saistībā ar to, vai VDAR ir piemērojama VID un kādā apmērā, kā arī kā jārīkojas SS.lv šāda pieprasījuma gadījumā un kā pārbaudīt VID pieprasījuma atbilstību datu aizsardzības prasībām. EST secināja, ka šajā gadījumā VDAR prasības attiecināmas uz VID pieprasījumu, jo VID darbība nebija saistīta ar kriminālvajāšanu vai krimināllietu. Sekojoši VID arī ir jāievēro visi VDAR pamatprincipi. Konkrētajā lietā tas nozīmē, ka VID bija pienākums savā pieprasījumā norādīt personas datu apstrādes mērķi, kā arī bija jāierobežo personas datu apjoms un ievākšanas laiks atbilstoši šim mērķim. Savukārt jebkāda atkāpšanās būtu iespējama tikai tad, ja Latvijas (vai attiecīgas dalībvalsts) normatīvajos aktos būtu paredzēts skaidrs un precīzs juridisks pamats, kā to prasa VDAR 23. panta 1. punkts.

Minētās EST atbildes uz Latvijas tiesas jautājumiem šķiet vienkāršās. Vienlaikus tās var sarežģīt līdzīgu pieprasījumu veikšanas procedūru un personas datu atklāšanu pilnvarotām iestādēm. Kā tad būtu jārīkojas pēc šīs Lietas pārzinim, kas saņem pieprasījumu no pilnvarotās iestādes? Kā arī vai Lietā izdarītie secinājumi nozīmē, ka attiecīgu pilnvarotu iestāžu tiesības saņemt informāciju būtu ierobežotas?

Lasīt plašāk šeit.